Novadniece pēc daudziem gadiem atgriežas ar savu grāmatu

“Man šī ir īpaša diena! Kaut vai tāpēc vien, ka esmu savā veidā atgriezusies pēc vairāk nekā divdesmit gadiem. Daudz kas ir ļoti mainījies, bet viens gan ir palicis nemainīgs – es biju, esmu un palieku žurnāliste,”  tā savas jaunās grāmatas atklāšanas pasākumā atzina žurnāliste, novadniece Mārīte Dzene. Pēc aiziešanas no Valkas, viņa visus šos gadus strādāja Gulbenes un Alūksnes novadu reģionālajos laikrakstos, bet tagad kopā ar ģimeni dzīvo un saimnieko Gulbenes novada Galgauskas pagastā.

Turpinot savu uzrunu pasākuma apmeklētājiem, grāmatas autore uzsver: “Tas nekas, ka ir iznākusi mana grāmata “Domu skices”. Avīzēs neviens nemeklēs, ko un kad esmu rakstījusi, bet gadu gaitā radās atziņa, ka ir vajadzīgs kaut kas paliekošs pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Iespējams, arī tiem, kas mani zina un pazīst. Gadu gaitā esmu secinājusi, ka mēs pārāk maz zinām par pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Šī interese un jautājumi bieži rodas tad, kad šī cilvēka vairs nav. Arī es savai mammai daudz ko neesmu pajautājusi. Tagad to gribētu darīt, bet vairs nav kam. Protams, arī šī mana mazā grāmatiņa neatbild ne uz kādiem jautājumiem. Pat ja es uzrakstītu savu autobiogrāfiju, arī tad es neatbildētu uz šiem jautājumiem. Es pat nezinu, ko man grib jautāt mani mazbērni. Tajā pašā laikā  grāmata sniedz kaut kādu ieskatu par mani, par manu laiku, par manām domām un izjūtām. Neviens cits to manā vietā nevar uzrakstīt, kā tikai es pati. Tāpēc arī tapa manas “Domu skices”. Man ieteica turpināt rakstīt. Protams, ir teiciens – nekad nesaki nekad, bet šobrīd domāju, ka savu mērķi esmu sasniegusi. Kaut vai tāpēc vien, ka meita Gundega atzīst, ka, izlasot grāmatu, mani labāk iepazinusi. Tātad mans mērķis ir sasniegts. Turklāt man ir turpinājums – Gundega ir apliecinājusi, ka viņa var rakstīt. Vai viņa to darīs, es, protams, nezinu. Toties es zinu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Priecāšos, ja jums būs vēlme mani iepazīt, izlasot “Domu skices”.        

Aizvadītajā ceturtdienā, 20. oktobrī, Valkas novada Centrālajā bibliotēkā uz tikšanos ar ilggadējo toreizējā Valkas rajona laikraksta “Darba Karogs” un “Mūsu Zeme” žurnālisti, Latvijas Tautas frontes Valkas nodaļas aktīvisti, Valkas pilsētas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīva dalībnieci un nu jau arī savas pirmās grāmatas “Domu skices” autori Mārīti Dzeni ieradās bijušie darba kolēģi – laikraksta “Darba Karogs” redaktore Silvija Dorša un laikraksta “Ziemeļlatvija” galvenā redaktore Ingūna Johansone, deju kolektīva vadītāja Anna Dreimane un citi laikabiedri un draugi.

S. Dorša atceras, ka redakcijā abas ar M. Dzeni sākušas strādāt gandrīz vienlaicīgi.

“Pieļauju, ka mums abām sākums bija līdzīgs. Atnācām uz Valku – pilnīgi svešu pilsētu. Mārīte – no Rūjienas, es – no Salacgrīvas. Tolaik jau tikai, mācoties neklātienē, varēja studēt žurnālistiku. Tajā laikā bija likums, ka, iestājoties žurnālistikas fakultātē, bija jābūt vismaz gadu ilgam darba stāžam. Vienalga, vai tu strādā par slaucēju, vai mūrnieku. Tā mēs ar Mārīti satikāmies. Tad ceļi šķīrās, bet viņa turpināja darbu šajā arodā,” priecājas S. Dorša. Savukārt tagadējā reģionālā laikraksta “Ziemeļlatvija” galvenā redaktore Ingūna Johansone atzīst: “Pārstāvu to jomu, kurā Mārīte ir daudz pudu sāls apēdusi un asaras izraudājusi. Pieļauju, ka guvusi arī lielu piepildījumu. Tiešām žurnālista darbs ir tāds, kas reizēm paceļ spārnos, jo šķiet, ka esi ļoti svarīgs, ietekmēt spējīgs un sabiedrībai dod pienesumu. Tajā pašā laikā ir tā dziļā bedre, kā jau pati Mārīte raksta, ka visi zina labāk, kas un kā bija un kā par to jāraksta. Man ir diezgan grūti par Mārīti kaut ko teikt, jo esam dzīvojušas tā kā paralēlās pasaulēs. Ja kāds to nezina, Mārīte ir bijusi arī “Ziemeļlatvijas” konkurente, savulaik izdodot savu laikrakstu “Tava Balss”. Visādi laiki ir bijuši. Viņa ir strādājusi Gulbenes novada laikrakstā “Dzirkstele”, ar ko labi satiekam, un esam priecājušies par viņas darbu. Mārītei padodas rakstīt skaistas publikācijas par cilvēkiem un par laukiem. Brīnišķīgā valodā. Tas viss paliks viņas dzīves piepildījumam. Šodien man gribas teikt tā, ka šis ir retais gadījums, ka kurpniekam ir pašam savas kurpes. Tas nemaz nav tik vienkārši uzrakstīt grāmatu. Mārītei atnesu arī sveicienus no kolēģiem, kuri nevarēja šodien atnākt – Mudītes Poles, Airas Vjaževičas, Alda Dubļāna –, ar kuriem strādāts kopā Valkas rajona laikrakstā.”

Savās “Domu skicēs” viens no atmiņu stāstiem ir par Latvijas Tautas frontes Valkas grupas dibināšanas sapulci. M. Dzene atklāj, ka par šo gadījumu nevienam nekad neko nav stāstījusi.

“To, ka avīzē tiks ielikts sludinājums ar aicinājumu ierasties uz Latvijas Tautas frontes pirmo sanākšanu Valkā, zināju tikai es un Ērika Sjademe no Valkas tipogrāfijas. Tolaik partijas komitejā nojauta, ka kaut kas tuvojas, tāpēc katrs laikraksta numurs pirms iespiešanas bija jāatrāda partijas komitejai. Toreiz uz komiteju aiznesu laikraksta versiju, kur viss bija kārtībā. Pēc tam devos uz tipogrāfiju, kur Ērika apmainīja šo mazo sludinājumu. Otrā rītā iznāca avīze ar šo aicinājumu. Tas bija kā bumbas sprādziens. Cilvēki šim aicinājumam atsaucās, bet uz pirmo tikšanos ieradās arī partijas komitejas pārstāvji. Vienā zāles pusē sēdēja esošie un topošie tautfrontieši, bet otrā – partijas rajona komitejas darbinieki. Man par šo gājienu sekas nekādas nebija, jo izmaiņas notika ļoti strauji un viņiem ar to bija jārēķinās. Ne tagad, ne toreiz nedomāju, ka esmu drosmīga. Vienkārši – mums bija mērķis. Man tas vispār diemžēl ir raksturīgi, ka pa priekšu iet emocijas. Ja tas ir vajadzīgs, izdaru un tikai pēc tam domāju,” sevi raksturo Latvijas Tautas frontes toreizējā aktīviste.

M. Dzenes dzīvē svarīga vieta bez rakstīšanas bijusi atvēlēta arī latviešu tautas dejām. Par to stāsta domu skice “Garais dancis ilgst mūžu”. Viņa pirmos deju svētkus izdzīvojusi jau skolas gados. Toreizējā Valkas pilsētas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīva vadītāja Anna Dreimane atceras: “Nākot uz šejieni, mēģināju saskaitīt gadus, cik pagājuši, kopš kopā sākām dejot. Pirms tam vairāk strādāju ar bērniem, bet 1981. gadā kultūras nama vadība izdomāja, ka Valkā vajag nodibināt vidējās paaudzes deju kolektīvu. Tolaik man bija trīsdesmit astoņi gadi. Domāju, ka kolektīvā dejos aptuveni tāda paša vecuma dejotāji, un viņi mani neklausīs. Beigās izrādījās, ka tas bija tik ārkārtīgi jauks laiks. Manā mūžā – noteikti. Kopā pavadījām draudzīgus un jaukus gadus. To danci mēs dancojām. Atceros Dziesmu svētkus, kuros bieži lija lietus. Man mājās ir fotogrāfijas, kurās redzams, kā visi ejam uz autobusu slapjos brunčos. Bija grūti, bet dejotāji bija tik sprigani. Kolektīvā dejoja arī laulāti pāri. Vienmēr centos ievērot to, ja ir no vienas ģimenes, tad jādejo vienā pārī. Nešķīru viņus. Mārīte arī bija tajā pulciņā. Tās ir jaukas atmiņas. Vēl jau ar viņu satikāmies arī dažādās intervijās. Kad jau bijām pēc Atmodas atmodušies, kad no deju kolektīvu vadīšanas biju aizgājusi uz baznīcu, arī tad mēs satikāmies. Mārīte ļoti skaisti rakstīja un arī atļāva man izteikties par garīgiem jautājumiem laikrakstā. Tas tā bieži nenotiek, bet toreiz tā bija.” Deju kolektīva dalībniece Zaiga Purne atceras, ka ar Mārīti kopā dejojusi piecpadsmit gadus.

“Mums bija ļoti jauks kolektīvs. Bija patīkami būt kopā ar Mārīti. Pāršķirstot fotogrāfijas, atgriezos tajos laikos – pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem. Tas bija tiešām kolosāls laiks,” atzīst Z. Purne.

GALERIJA: Sirsnīgi atklāj novadnieces, žurnālistes Mārītes Dzenes grāmatu