Noskaņa

Ilze Zilbere

ZIEDONĪ APMALDĪJUŠIES PANTI

Līst ceriņu ūdenskritums
Pāri sapītām dvēselēm.
Sirds ne vairs apjūk, ne maldās,
Sirds – tikai sapņo.

*

Izbrīnā ieplestām acīm
Neaizmirstule pasaulē raugās.
Laimīgā, iemāci man to mākslu –
Piedzimt ar debesīm plaukstās.

*

Pie durvīm “Ieeja aizliegta!”
Iestādiet mežrožu krūmu.
Tur cerībās nomaldījusies bite
Atmiņām vēstuli rakstīs.

*

Piesiet sapņus pie garās pupas
Un aizsūtīt saulei.
Varbūt kāds noskumušais
Tos pārvērtīs dzejā.

Mārīte Pommere

* * *

Zied narcises, izsmaržo ievas
Un neaizmirstules zied,
Ver ābeles sārtus ziedus,
Balts ķiršziedu putenis snieg.
Un laikam tas viss tikai tādēļ,
Ka vārdu ir pārāk maz,
Visi pasaulē staigātie ceļi
Atkal pie tevis ved, māt.

Iveta Reinsone

* * *

Upes ūdeņos
Balta tu raugies.
Stalta tik stalta
Esi tu, māt…
Atbrāza vēji,
Līņāja lieti,
Ziedus tavus
Tie plosīja, māt…
Stipra tik stipra,
Kaut aizlauztiem zariem,
Bet mīlošu sirdi,
Dzīves ūdeņos balta
Tu raudzījies, māt…
Noglāstu ziedus upmalas ievai…
Projām par ātru aizgāji, māt,
Visu tomēr neuzspēju izrunāt…

Elīna Kubuliņa-Vilne

TIKAI VIENA

Cik daudz zvaigžņu
Skaidrās debesīs mirdz,
Cik daudz vārpu laukos,
Cik daudz dziesmu
Putni dzied no sirds,
Cik daudz pumpuru
Atplaukst augos.
Cik daudz vārdu
Cilvēkā dzimst,
Cik daudz mirkļu
Atnes kārtējā diena,
Bet kā saule savu gaismu
Dāvāt nenorimst,
Tā māte katram mums
Ir tikai viena.

Blāzma

* * *

Balti saziedējušas ievas
Tulpes un narcises plaukst
Saulainas kļuvušas dienas
Gaišie māmiņu svētki klāt
Visus pasaules ziedus māt
Es dāvātu tev ja spētu
To pašu vienīgo nevaru dot
Nav tevis šai pasaulē
Tava dzīve bij zeltains zieds
Kas ielika sauli man sirdī
Tikai tu biji vienīgā
Kas rādīja ceļu kurp iet
Šodien šai puķu un mīļuma dienā
Arvien domās atceros tevi
Un atplaukst katrā smaida rievā
Viss labais ko dzīvē man devi.

Nauris Gekišs

PATEIKSIM MĀTĒM PALDIES

Sniedz ābele ziedus baltus,
Tik baltus kā mātes sirds,
Un padzen rīts auksto salnu,
Līdz kā mātes klēpī top silts.
Katru gadu, kad ābeles zieds
Aiz loga mirdz rasas pērlēs,
Teiksim katrs mātei paldies,
Jo mātei atmaksāt neviens nespēs.
Teiksim katrs mātei paldies
Ne vien šodien, bet biežāk arī!
Lai mātēm ilgu mūžu dod Dievs,
Lai spējam viņas laimīgas darīt!

Iveta Karole

* * *

Māmulīt, Tu vēro mani
No mākoņu malas,
Kā rosos es šajā pavasarī.
Kā priecājos par katru ziedu,
Kurš uzzied krāšņs pēc garās ziemas.
Kā putni dzied, kā daba mostas,
Un tā ir mana miera osta.
Māmulīt, Tu vēro mani
No mākoņu malas
Un sargā, un gādā,
Lai esmu laimīga uz savas sapņu salas.
Darba tikums man ir kā likums,
Kas nācis no Tevis.
Caur Tevi pie manis.
Pie manis ar mīlestību uz dabu,
Lai mīlētu, lai atbalstītu
Un cilvēkiem darītu labu.
Paldies Tev, māmulīt, ka sargā mani,
Veroties no mākoņu malas,
Lai esmu stipra, lai esmu droša
Caur Tevi sevī.

gaits linards

* * *

smaids mīļums glāsts
pankūkas svētdienu rītos
puķes vāzē puķes uz kleitas
mamma
nogurums sejā
dusmīgs uzsauciens vēl viens
kartupeļi ar mizu un vagās
māte
asaras
no sāpēm bezspēcības no prieka
sviestmaize ceļasomā
māte vai mamma
vēstule pastkastē
zvans vakarā lai pēc darba
paciņa Ziemassvētkos
mamma vai māte
smiltis
balti ziedi skujas tukšums
kaklā bērnības smarža
mamma
mamma
mamma

Anita Anitīna

* * *

Pavasarī plaukst ziedi un mātes acis.
Lai cik tās smagumu skatījušas,
Tajās allaž silts gaišums mīt.
Nav tādas tumsas, caur kuru māte
Savus bērnus, savus mīļos
Nespētu saskatīt.
Pavasarī dzied putni un mātes sapņi.
Lai cik tālu bērni būtu,
Viņi allaž tās dvēselē mīt.
Nav tāda atstatuma, caur kuru māte
Savus bērnus, savus mīļos
Domās nespētu sasildīt.
Pavasarī gaiss smaržo, un mātes sirdī,
Lai cik būtu rievu sejā,
Mīlestība tā pati un pat vēl lielāka mīt.
Nav tādu vārdu, ar kuriem bērni
Savai mātei, savai mīļajai
Spētu paldies pasacīt.

Aija Ābena

REIZ VECMĀMIŅA…

Reiz vecmāmiņa man palūdza:
“Aizteci, bērns, – tur, pļavas malā
Saplūc vīgriezes zeltainās.
Šāda tēja visus dziedinās
Un mūsu garu stiprinās.”
Reiz vecmāmiņa man palūdza:
“Aizteci, bērns, pie upītes,
Saplūc dadžu pogaļas sārtās,
Lai smaidot tēvs piesprauž tās
Tavām sajauktām matu cirtām.”
Reiz vecmāmiņa man palūdza:
“Aizteci, bērns, pie mājas stūra,
Saplūc jasmīna ziedus baltos,
Lai māte tavā dvēselē var
Ielikt tos ziedus vissvētākos.”
Reiz vecmāmiņa man palūdza:
“Aizteci, bērns, pie vecās akas,
Saplūc ceriņus gaiši zilos.
Tie uzmundrinās tevi rītos
Un nomierinās vakaros vēlos.”
“Ai, vecmāmiņ, kādi tur ziedi!
Tu tikai lūdz man plūkt un plūkt!
Vai tos tik svarīgi ir likt tējā?
Kāpēc es vēlos tur, aiz kalna, lejā,
Lai visa pasaule iesmaržo vējā?”
“Bet tagad es saprotu, vecmāmiņ…
Es atcerēšos tevi, kad vīgriezes ziedēs,
Mana tēva smiekli dadža pogaļās vīdēs,
Bet māte baltajā jasmīna ziedā snauž
Un manā ceriņā dienas gadus auž.”

Nauris Gekišs

MĀTES SKUMJAS

Vai tevi vēl satikšu, dēls?
Vai jūs vēl redzēšu, meitas?
Jūtu – saīsinās mans ceļš,
Acis tumstošās saskata beigas.
Paldies par zvaniem, vēstulēm, ziņām,
Apciemojumiem reizi gadā!
Bet tik un tā ģimene šķirta,
Vientulība vakaros sirdi knābā…
Paldies par naudu, ko, bērni, man sūtāt!
Ar pensiju pietiek dzīvoklim vien,
Zinu – skumjas un raizes jūs arī jūtat,
Jo maizei un zālēm cenas debesīs skrien.
Zinu – aizbraucāt ne no savas gribas,
Bet dzīves dārdzības spiesti,
Zinu – sirdis tāpat jums plēš ilgas
Un ļoti gribas atgriezties.
Es mīlu mazbērnus savus
Un nabadzību tiem nenovēlu,
Bet, vai, uzaugušiem prom, tālu,
Mīlēt Latviju mācīt nebūs par vēlu?
Vai viņi latviešu mēli maz pratīs,
Ko viņiem nozīmēs mūsu dainas?
Vai izteiks kaut ko Emīls Dārziņš,
Rūdolfs Blaumanis, Skalbe un Rainis?
Mana sirds gurst, un spēki plūst projām,
Skatu krēsla arvien biezāka klāj,
Bet velti lūdzat pie sevis jūs projām –
Nomirt gribu es Dzimtenē, mājās!
Zinu – pie mana kapa jau atbrauksiet, bērni,
Varbūt uzliksiet pieminekli skaistu,
Bet nāksies pārdot vien dzimtas zemi,
Lai dzelzs putnā projām atkal laistos.
Vairs neko lūgt negribu sev –
Mans mūžs nodzīvots, nav, ko žēlot,
Bet, lai zemē, ko ar asinīm guva reiz vectēvs,
Mani mazbērni atgriežas, paliek – to vēlos!

Apkopoja Anita Anitīna