Ziemellatvija.lv
Tieši pirms pusgadsimta – 1974. gada vasarā – latviešu kinorežisoru pulciņam pievienojās kāda spilgta un talantīga dāma, kura nupat bija absolvējusi Latvijas Valsts konservatorijas (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) Režisoru nodaļu. Dzimusi vasarā, kas dabā ir visaktīvākais laiks, šī sieviete, sevi netaupot, centīgi darbojās visu atvēlēto laiku par spīti grūtībām un traģēdijai, kas viņu varēja pat iznīcināt. Kā režisore vispirms viņa uzveda izrādes Dailes teātrī, Valmieras teātrī un pa kādam uzvedumam Latvijas Televīzijā, taču 1975. gadā tika aicināta uz Rīgas Kinostudiju, kur 15 nostrādāto gadu laikā tapa astoņas viņas režisētas spēlfilmas.
Sieviete kinorežisore ir samērā rets apvienojums. Padomju Latvijā šajā profesijā darbojās vien nedaudzas, piemēram, Ada Neretniece. 70. gadu vidū par viņas kolēģi kļuva aktrise Dzidra Ritenberga. Tā pati, kas 1960. gadā Adas Neretnieces filmā “Tava laime” atveidoja galveno lomu.
Tā tapa zvejnieka meita Malva
Kāpēc mūsdienās ir aktuāli stāstīt par Dundagā dzimušo aktrisi un režisori Dzidru Ritenbergu, kuras profesionālā darbība galvenokārt norisa padomju okupācijas, nevis neatkarīgās Latvijas laikā? Droši vien ne tikai tāpēc, ka relatīvi nesen tika izdota viņas atmiņu grāmata “Es atradu laimi”, kur apkopoti talantīgās personības pieraksti par 74 dzīves gados piedzīvoto un pārdzīvoto. Kaut gan, nenoliedzami, grāmatas izdošana var būt pietiekams iemesls.
Pieļauju, ka Dzidras Ritenbergas talants īsti novērtēts netika ne mākslinieces dzīves laikā, ne arī tagad. Būdama aktrise, slavas virsotni viņa sasniedza pēc astoņus gadus ilga darba Liepājas teātrī. Un tad pēkšņi titulloma – zvejnieka meita Malva – režisora Vladimira Brauna spēlfilmā ar tādu pašu nosaukumu pēc rakstnieka Maksima Gorkija radošās daiļrades pirmsākumos tapušo stāstu motīviem. Filmēšana notika Odesā pie Melnās jūras. “Tagad es pirmo reizi devos prom pāri savas dzimtenes robežām, neprazdama krievu valodu, ar plānu maciņu kabatā, bet ar lielu pārliecību, ka daru pareizi,” Dzidra Ritenberga raksta grāmatā “Es atradu laimi”. Šeit būtu vietā jautājums, kas deva pārliecību, ka viss tiek darīts pareizi? Kurzemnieces lepnums? Diezin vai. Spīts, ka jāizdara maksimālais un rezultāti neizpaliks? Drīzāk tā, kaut arī ir jāpārvar tik daudz šķēršļu. Naudas trūkums neskaitās, taču valodas neprasme – lūk, tā ir problēma. Un aktrise dara visu, lai robu zināšanās aizpildītu. Brīžiem pat pārcenšas, kas rada komiskas situācijas. “Galvenais – neko nebīties. Viss jaunais dzimst grūtībās” – ar tādiem un līdzīgiem vārdiem aktrise sevi uzmundrinājusi, vēl dzīvodama Liepājā un gatavodamās braucienam uz Ukrainu. “Prakse, vajadzīga prakse, tāpēc tūlīt griezos pie tāda noplukušāka vīreļa un krieviski jautāju, cik pulkstenis. Teksts bija šāds: “Skažite požāluista skoļko časi?” Vīrelis paskatījās uz mani un latviski pasūtīja uz poda.” Ja tu, lasītāj, tagad smejies, zini – Ritenberga no aizvainojuma rūgti raudāja, bet nepadevās, tobrīd varbūt pat neapjauzdama, ka tas ir vien maznozīmīgs sākums lielajiem darbiem, kas viņai drīz paveicami.
Kinoprovēs viss veicās raiti, aktrisi Ritenbergu apstiprināja lomai, taču jāstrādā bija tā, ka “Malva sāka nākt pie manis sapņos”. Rezultāts izcils. Starptautiska slava. Un vērtējums par paveikto – 1957. gadā Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā piešķirtais Volpi kauss par gada labāko aktrises tēlojumu. Atliek piebilst, ka mums vēl aizvien nav otras aktrises, kuras tēlojums būtu novērtēts tik augstu.
Maksa par slavu
Kam daudz draugu, tas ir laimīgs. Iespējams, kāds šiem vārdiem arī tic, taču reālajā dzīvē netrūkst pierādījumu pretējam. Proti, labāk viens vienīgs, taču patiess draugs. Cilvēks, kurš otra panākumus ne tikai neskauž, bet vajadzības gadījumā ir gatavs sniegt atbalstu. Kaut morālu, jo bieži vien neko vairāk nevajag. Taču cik daudzi tā vietā, lai nestundā pasniegtu roku, gatavi mugurā iedurt nazi! Pārnestā nozīmē, protams. Un labāk paslepšus, aiz muguras, lai mazāk trokšņa. Ritenbergai kā izskatīgai sievietei un ļoti populārai aktrisei nudien nav trūcis cilvēku, kuri sevi dēvējuši par viņas draugiem. Loģiski, jo daudziem ļoti glaimo atrasties ārēji veiksmīgu cilvēku sabiedrībā, lai pēc tam ar šo faktu varētu “spīdēt” tādiem pašiem pelēcībām kā pats. “Ap mani bijis tik daudz cilvēku, un tik daudzi dēvējuši mani par draudzeni, bet beigu galā nodevuši,” atzinusi Ritenberga, tālāk paužot, ka viņai visu mūžu bijusi tikai viena draudzene.
Diemžēl tad, kad divus gadus pēc sava dzīvesbiedra bojāejas aktrise atgriezās Latvijā, nebija neviena, kas pasniegtu roku, respektīvi, piedāvātu darbu viņas pamatprofesijā teātrī. Melna skaudība par Ritenbergas agrāko slavu? Iespējams.
Priecē, ka kolēģu nelietībiņas šo stipro sievieti nespēja salauzt, bet gan ievirzīt režisores profesijā, kur viņa guva labus panākumus. Lielākā daļa Ritenbergas režisēto filmu ir aktuālas arī mūsdienās, jo vēstī par problēmām, kas cilvēkiem būs aktuālas mūžīgi. Kaut vai “Šīs bīstamās balkona durvis” vai “Vakara variants”. Un vēl citas.
Lai tiktu galā ar sāpēm, ko radīja nenovīdīgi cilvēki, Ritenbergai noderēja mātes mācītais: “Ne tev tiesāt, meit, viņus tiesās cita tiesa. Tavs uzdevums darīt visu, lai mazinātu sāpes. Mācies piedot un ticēt.”
Ne brīdi negribējās mirt
Vēstījot par Dzidru Ritenbergu, nav iespējams nepieminēt viņas dzīvesbiedru – krievu aktieri Jevgeņiju Urbanski, kurš pēc pieciem kopdzīves gadiem traģiski gāja bojā filmas “Direktors” uzņemšanas laukumā Buhārā, Uzbekistānā. Automašīna, kuru viņš vadīja, kaut to būtu vajadzējis darīt kaskadierim, apgāzās. Tas notika 1965. gada 5. novembrī. 1966. gada 11. februārī piedzima abu meita Jevgēnija Urbanska. “Lielais soda rats pārbrauca pāri sirdij, bet ne brīdi negribējās mirt. Es nesu sevī dzīvību, un tāpēc bija jādzīvo. (..) Par visu dzīvē ir jāmaksā. Esmu maksājusi dārgi un zinu arī to, kas ir laime” – tā rakstīja Ritenberga.
Dzīvot vienai ar mazu bērnu Maskavā un turpināt darbu Staņislavska teātrī, kur kopā ar Jevgeņiju spēlēts izrādēs, Ritenbergai, iespējams, kļuva par smagu, tāpēc viņa atgriezās Rīgā. Īpaši vieglāk nekļuva, jo latviešu teātriem aktrise vairs nebija vajadzīga. Pieradusi būt stipra, Ritenberga savu karjeru nolēma pamainīt, no aktrises kļūstot par režisori.
Laikam ejot, jaunības skaistums un spēcīgais seksapīls izbalēja, tagad par svarīgāko kļuva viņas asais prāts un intuīcija, kas nepieciešama labam režisoram. Varam vien minēt, cik ļoti savus režisūras darbus, uzņemšanas laukumā notiekošo un citu ar profesiju saistīto Ritenberga būtu vēlējusies pārrunāt ar dzīvesbiedru. Ja lasītājs tic lietām, ko nevar pierādīt, var teikt, ka Urbanskis savas mīļotās sievas panākumus vēroja no mākoņa maliņas. Vai šāda apziņa spēj mierināt? Nezinu.
Būdama spēcīga rakstura, tādām Ritenberga lika būt savu filmu varonēm. Kā spilgts piemērs minama Astrīda Kairiša, kura Ritenbergas filmās, turklāt galvenajās lomās, filmējusies vairākkārt. Stiprā sieva bija arī Ritenberga pati lomās, ko viņai kā aktrisei šad tad savās filmās uzticēja citi režisori. Īpaši pārliecinoši viņai padevās atveidot ārstes – īstas padomju paraugmediķes. Jāņa Streiča filmā “Atcerēties vai aizmirst”, bet jo īpaši Vijas Beinertes filmā “Apstākļu sakritība” u. c. Vai šajās lomās kaut kas bija arī no īstās Ritenbergas? Šodien neviens to vairs nepateiks.
Lāsma Gaitniece
Uzziņai
Kā teātra aktrisei Dzidrai Ritenbergai bijušas lomas šādos teātros:
■ LPSR Drāmas teātrī (Latvijas Nacionālajā teātrī);
■ LPSR Valsts Liepājas drāmas, operas un baleta teātrī (Liepājas teātrī);
■ Rīgas Krievu drāmas teātrī;
■ Maskavas Staņislavska teātrī.
Dzidra Ritenberga ir režisore spēlfilmām:
“Šīs bīstamās balkona durvis” (1976);
“Trīs minūšu lidojums” (1979);
“Vakara variants” (1980);
“Pats garākais salmiņš” (1982);
“Svešs gadījums” (1985);
“Pēdējā reportāža” (1986);
“Māja bez izejas” (1988);
“Valsis mūža garumā” (1990).
Reklāma