Pēdējos mēnešos ar vairākiem cilvēkiem sanācis daudz runāt par to, kādas ir dzīves vērtības, kādēļ un kāpēc dzīvojam šajā pasaulē un kā cilvēkam tajā būt laimīgam.
Ikdienā, kad ir darbs, sadzīves pienākumi un rūpes mājās, nav laika ieslīgt dziļās pārdomās. Un arī negribas to darīt, lai, nedod Dievs, neizkustinātu “tarakānus” galvā, proti, kaut kādas mazas domiņas vai lielākas domas par to, kāpēc dzīve ir tāda, kāda tā ir, kā pietrūkst pilnai laimei un tamlīdzīgi. Savukārt svētki, it īpaši Ziemassvētki, kam ir vienādības zīme ar ģimeniskumu un mājīgumu, ir katalizators, kas ikdienā paslēptās domas velk ārā, – gan uzrodas vairāk brīva laika pārdomām, gan arī spilgtāk redzi, kas tev ir blakus un ar ko tu dali savu pasauli.
Un nekā svarīgāka jau dzīvē nav par vistuvākajiem cilvēkiem, kuri mums ir blakus. Darbam, karjerai, hobijiem un tamlīdzīgi ir vērtība tad, ja vari tajā visā ar kādu dalīties (ja vien neesi pārāk egocentriski tendēts tikai uz sevi). Tāpēc laimīgi ir tie, kuri atraduši un prot noturēt harmoniju savstarpējās attiecībās. Tas nenāk pats no sevis, tas ir jāmācās, izejot uz kompromisiem, uz pieslīpēšanos vienam ar otru, tiesa, nedarot sev pāri, bet, ja izdodas, ieguldītais darbs ir tā vērts.
Kristīgās pasaules Ziemassvētku vēsts par Jēzus piedzimšanu, par solījumu, ka atnācis glābējs, kurš sola labāku pasauli, faktiski ir stāsts par to pašu, – par kādu, kurš ir tev blakus un rada pozitīvas emocijas. Cilvēkam ikdienā ļoti palīdz cerība, ka dzīve nokārtosies un nākotnē būs labāk. Kļūda ir vienīgi domāt, ka viss labais rokās iekritīs pats no sevis. Jā, dažreiz ir sajūta, ka Kāds tur augšā tavu dzīvi jau saplānojis ilgtermiņā un tu esi tikai bandinieks, kurš izpilda tev atvēlētos gājienus dzīves lielajā šaha galdā, taču tavā ziņā ir izdarīt pareizos gājienus, ieklausīties savā intuīcijā un būt aktīvam, rīkoties, nevis pasīvi gaidīt.
Es reti lasu citu cilvēku atziņas par dzīvi un dažādus ieteikumus, man pašai ir sava, personīgajā pieredzē iegūta pārliecība, pie kuras turos, bet reizēm ir vēlme manas domas salīdzināt ar citu viedokli. Un tā nejauši uzgāju “Facebook” kontu, kura izveidotāja Ginta Filia Solis tulko un pārpublicē ārzemju domātāju vai psihologu darbus. Viens fragments no ārzemju autores Dīnas Ričardsas darba ir tieši laikā Ziemassvētku pārdomām: “Uzmanīgi paskaties uz sevi un tiem, kuri tev blakus. Ja novācam visus statusus, materiālo, ārējo, kas tur iekšā? Kas ir šī dvēsele, kas atnākusi šajā ķermenī, uzvilkusi apģērbu, iesēdusies automašīnā, pielaikojusi masku un tagad spēlē savu lomu? Vai tu to pazīsti? … Es esmu pārliecināta par to, ka, ja ilgi un uzmanīgi skatīsies uz jebkuru cilvēku, skatīsies ar vēlmi ieraudzīt, klausīsies, vēloties sadzirdēt, ja pa īstam vēlēsies atvērt sev to pasauli, kas blakus, tu noteikti ieraudzīsi neticamu skaistumu, par kuru pat iedomāties nevarēji.”
Bet, ja par to, ka šis laiks ar energoresursu krīzi un visu no tā izrietošo nav īstais brīdis domāt par dvēseliskām lietām, tad Imants Ziedonis kādreiz rakstīja tā: “Gribas pieskarties / Viegli un maigi. / Nesaki man, ka / Grūti laiki.”
Reklāma