Neredzamie vardarbības signāli

Ja cilvēks atvēzējas un sit, visiem saprotams, ka notiek vardarbība. Taču ne vienmēr vardarbība ir tik vienkārši pamanāma un par to liecina zilumi. Turklāt sitiens nozīmē, ka pirms tam palaisti garām kādi neredzami vardarbības signāli. Kādi tie ir izglītības iestādēs un ko vajadzētu pamanīt gan pedagogiem, gan bērnu vecākiem, forumā “Ģimene un skola” stāstīja Līga Bērziņa – uzvediba.lv vadītāja un biedrības “Latvijas Autisma apvienība” vadītāja.
Baumas un intrigas, ignorēšana, izslēgšana no grupas, sarkastiskas piezīmes, lietu bojāšana, publiska pazemošana – tās ir tikai dažas no pazīmēm, kas var liecināt par neveselīgu klimatu klasē. Nemanāma, tomēr arī tā ir vardarbība. Ja pedagogs un vecāks ir vērīgs un zinošs, to var pamanīt un novērst, nesagaidot sāpīgo sitiena brīdi. “Pirmais signāls, kas ir jāvērtē – acu skatiens. Acu skatiens nosaka sociālo statusu. Pieaugušajiem, pedagogiem, ir jāredz, kā bērni viens uz otru skatās, nākot iekšā klasē. Ja viens bērns atbild sveicienam, bet otrs nesasveicinās vai pat aizgriežas prom, pieaugušajiem jāsāk būt vērīgiem un jāuzdod jautājums – kas īsti notiek, kādēļ tā? Dodoties uz skolām risināt vardarbības gadījumus, man patīk pastāvēt gaitenī pie palodzes un paskatīties, kā paši pedagogi paiet garām viens otram. Ja pieaugušie iet garām viens otram kā tukšai vietai, nav acu skatiena, tad vardarbības signāli jāsāk aktualizēt arī pieaugušo dzīvē,” norāda L. Bērziņa.
Kā pārvietojas klasē?
Acu skatienam seko ienākšana klases telpā un, kā tieši tas notiek, var sniegt vērtīgu informāciju. “Bērns, ienākot klasē, var doties uz klases centru vai pārvietoties gar sienām ar nodurtu galvu, nemēģinot veidot kontaktu ar klasi. Kas notiek, kad bērns tuvojas citam? Piemēram, ja stāv bērnu grupiņa, vai atnākušo pārējie uzņem, vai varbūt aizgriežas un dodas prom? Var atšķirt, vai aiziešana ir apzināta, jo nevēlas komunicēt, vai bērns tiešām steidzas uz nākamo nodarbību. Ja bērni stāv aplī, vai atnācējam atver apli, vai nobloķē to un visi paliek stāvēt ar mugurām pret atnācēju. Ja klasesbiedrs apzināti tiek izslēgts no grupām, ir jautājums – kas šādā brīdī notiek klasē,” rosina aizdomāties L. Bērziņa. Sākoties jaunajam mācību gadam, aktuāla ir sēdvietas izvēle. Diemžēl ne vienmēr šī izvēle ir, jo bērni sasēžas, kā nu sanāk. “Var gadīties, ka viens bērns apsēžas blakus citam, kurš viņu nevar ciest. Tajā brīdī, kad viņš mēģina mainīt vietu, šādas iespējas nav. Nelaimīgas sakritības dēļ bērns ir slazdā. Skolotājiem tas ir jāpamana un jārod risinājums,” norāda viņa.