Neatbalstīsim negausību

Dzīves gudrība māca ‒ nesatraukties par lietām, ko nevaram mainīt. Vai cenu kāpums ir tas, ar ko mums jāsamierinās, jo nevaram to ietekmēt? Domāju ‒ gan gan. Protams, kā patērētāji mēs nevaram izmainīt piena, maizes vai ābolu cenu veikalā. Nevaram arī neko izdarīt, lai energoresursi kļūtu lētāki. Mūsu varā ir vien pirkt vai nepirkt, taupīt vai dzīvot kā ierasts, ja maciņš ļauj. Mums katram ir savs skatījums, savi pieņēmumi, kāpēc, piemēram, piena produktu cena veikalā uzkāpa tādos augstumos, ka nesamērība starp piena ražošanu un pārdošanu kļuva nepieklājīga un manāma mantrausība. Vai mēs to varam ietekmēt? Reizēm varam gan. Vien jābūt vienotiem. Piena cenu, pateicoties tam, ka zemnieki sāka “šūmēties”, veikalā nedaudz nometa. Uz cik ilgu laiku, redzēsim.

Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, komentējot cenu kāpumu un inflāciju, TV pateica tieši ‒ Latvijā vērojamās inflācijas iemesli vairs nav norakstāmi tikai uz Krievijas invāziju Ukrainā. Viņš teic: “Pirmajā brīdī ietekme bija absolūti skaidra. Tas bija kara Ukrainā dēļ – energoresursu cenu kāpums, ģeopolitiska nenoteiktība, arī piegāžu ķēžu problēma. Taču tagad daļa uzņēmēju, visticamāk, turpina celt cenas ar argumentu ka “visas cenas kāpj”.”

Ieklausieties, valsts bankas sektora augstākā amatpersona uzskata, ka nesamērīgais cenu kāpums daudzējādā ziņā ir saistīts arī ar vietējo uzņēmēju negausību. Domāju, daudzi tagad saka – un ko es saku! Mūžu mūžos krīzes ir ideāls brīdis, lai daļa izmanīgo vairotu savu bagātību, jo ir spēcīgi argumenti ‒ elektrības, degvielas sadārdzinājums. Daudzos sektoros patiešām energoresursu kāpums nostādīja uzņēmēju uz iznīcības sliekšņa un cenas bija jāceļ, taču tā aizsegā daļa nepakautrējas gūt manāmu labumu sev. Jāsaprot, ka cenu celšana ietekmē inflāciju, tas ietekmē algu līmeni un tas kā bumerangs atkal ietekmē cenu līmeni.

Lai cik tas absurdi neizklausītos nespeciālistam kā, piemēram, man, tad banka inflāciju cenšas mazināt ar procentu likmju palielināšanu. Kā es saprotu, jo lielāki būs procenti, lai iegūtu naudu, jo mazāk aizņemsies un tērēs. Dzīvē tik vienkārši nenotiek. Ja cilvēkam vajag nopirkt dzīvokli, tad viņš iet uz banku un prasa naudu tam. Ja zemniekam vajag tehniku, tad vajag tagad, nevis pēc gada vai diviem. Kazāks skaidro, ka procentlikmju celšana ir nepieciešama, jo inflācija aizvien ir ļoti augsta un tā ir jāpiebremzē.

Ko tad varam darīt? Neatbalstīt negausību! Bet kā? “Klauvēt” pie uzņēmēja sirdsapziņas, sak, vai tik neesi pacēlis cenas, lai vairāk pelnītu? Banku sektora milzu peļņa jau ir viens no apliecinājumiem, ka kaut kas nav kārtībā. Bet to ietekmēt var vien valsts mērogā. Nerenovēt mājas, jo par aizņēmumu, ui, cik dārgi 15 gadus būs jāmaksā? Apturēt dzīvi taču nevar! Vienīgais, kas man nāk prātā, – tiešām skatīties uz cenām. Lai cik aizņemti esam, pirkt tur, kur lētāk, pirkt pa tiešo no zemnieka, ja vien arī tas nav sacēlis cenu “kosmosā”, neņemt kredītu un nepirkt dzīvokli par nesamērīgi augstu cenu. Nogaidīt, izvērtēt. Allaž atceros, ko mans brālēns no Kalifornijas stāstīja, kā amerikāņi reaģējuši uz degvielas cenu kāpumu vietējā benzīntankā. Vīri ar “dakšām” nostājas kā sargi un neviens tankā degvielu nelej, līdz cena lejā gan.