Nāves slazdā citu dēļ

Man ir klaustrofobija – bailes no slēgtām telpām, ko kontrolēt ar prātu ir ļoti grūti, tādēļ maksimāli izvairos braukt ar liftu. Kur vien iespējams, kāpju pa kāpnēm, arī augstceltnēs, piemēram, Eiropas Parlamenta “tornī” Briselē.

Tādēļ mans līdzpārdzīvojums Strenču bibliotekārei Antrai Elsei ir vēl lielāks, taču faktiskais iemesls, kāpēc šajā redakcijas slejā rakstu par viņas iekļūšanu gandrīz vai “nāves slazdā”, ir cits, – varbūt tiešām reiz pietiek inerti, vienaldzīgi un bezatbildīgi dzīvot ar domu par visu, kas neskar pašus, apmēram šādi – “būs taču labi, ko var ņemties”? Jo tādi cilvēki ir mūsu vidū, un viņu bezatbildības cena Antras gadījumā varēja būt cilvēka sakropļojums vai vēl ļaunāk.

Daudzus gadus pazīstu strencēnieti Antru Elsi. Apbrīnoju, kā viņa, pēc jaunībā gūtas smagas traumas uz mūžu palikusi ratiņkrēslā, tik labi spējusi iekļauties sabiedrībā – strādā, pulcē ap sevi citus cilvēkus ar īpašām vajadzībām, apmeklē teātrus un koncertus, prot sevi vienmēr smuki sapucēt, ir optimiste (nekad neesmu dzirdējusi viņu žēlojamies par dzīvi). Taču šoreiz, runājot ar mani, Antrai pat vairākas dienas pēc pārdzīvotā acīs sariešas asaras.

Antras darbavieta Strenču bibliotēka atrodas ēkas otrajā stāvā. Uz turieni un atpakaļ Antra katru dienu nokļūst ar pacēlāju – slēgtu, stiklotu kabīni, kas atrodas ēkas ārpusē. Nesen viņa, kā ierasts, pulksten 18 mēģināja pamest ēku, izmantojot ratiņkrēsla pacēlāju, taču tas pusceļā starp pirmo un otro stāvu saplīsa, apstājās un nobloķējās. Aptuveni pusotru stundu Antra, sēžot ratiņkrēslā, bija iesprostota pacēlāja kabīnē, kur viņai neviens, arī izsauktie ātrās palīdzības mediķi netika klāt, turklāt pavadīja šo laiku nāves bailēs, jo labi dzirdēja ārā cilvēkus runājam, lai neviens nelien apakšā zem pacēlāja, acīmredzot tas nebija droši.

Jūtot, ka pacēlāju apkalpojošais uzņēmums risinājumu viņas glābšanai nerod, Antra beidzot pati sazvanīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Atbraukušie Strenču posteņa ugunsdzēsēji glābēji ar lauzni atlauza pacēlāja kabīnes jumtu, pie Antras lejā nolaidās viens no glābējiem, sasēja viņu ar visiem ratiem un glābēji uzvilka sievieti atpakaļ bibliotēkā.

Taču vissliktākais šajā stāstā ir tas, ka Antra jau kopš šī gada jūnija vairākkārt atbildīgās amatpersonas informēja, ka pacēlājam ir problēmas, – vienā posmā tas sāk trīcēt un vibrēt. Vienmēr bijusi atbilde, ka ar pacēlāju var braukt droši, to vajag tikai ieeļļot, un tas tiks izdarīts. Taču neieeļļoja. Ugunsdzēsēji glābēji Antrai stāstījuši, ka visas pacēlāja sliedes bijušas pilnīgi sausas. Un vēl – pacēlājā uzstādītais telefons nav darbojies, palīdzību Antra izsaukusi, zvanot pa savu mobilo tālruni.

“Man lāgiem rokas nolaižas. Vairs nesaprotu, kas jādara, lai atbildīgie cilvēki izdarītu to, kas darāms citu cilvēku drošībai,” man saka Antra, kura tagad jūtas, kā otru dzimšanas dienu piedzīvojusi un kurai tagad ir bail atgriezties darbā un atkal braukt ar pacēlāju. Un viņas teiktais ir arī rosinājums mums visiem iziet no savas komforta zonas un paskatīties plašāk uz blakus esošo.