Reklāma
Darba likumdošana paredz noteiktu darba nedēļu. Šīs normas vēsture ir gara un sarežģīta, bet šobrīd ir zinātniski apstiprināts, ka biroja darbinieks 40 stundas nedēļā strādā efektīvi, bet pārējais laiks, pat ja viņš to pavada darbā, var būt vien augstākās nervu sistēmas darbības imitācija.
Ne visu darba laiku strādājam
Praksē izrādās, ka arī astoņas stundas dienā ne visi spēj pilnībā veltīt darbam. Ņemot vērā pārtraukumus vēl papildus pusdienu pauzei, uzmanību novērš pēkšņi tālruņa zvani, ziņu lasīšana pie kafijas, sarunas par dzīvi (kur nu bez tām!).
80% darba laika, kas veltīts darbam, nav slikts rezultāts, bet dažiem cilvēkiem produktīvais laiks nepārsniedz 40%.
No otras puses, bieži gadās arī virsstundas, darbs nedēļas nogalēs, neregulārs darba laiks un citi aspekti. Ne visi uzņēmumi tos ņem vērā, bieži vien tam vienkārši nepievēršot uzmanību, kas savukārt var neapmierināt darbiniekus. Šo problēmu palīdz risināt darba laika uzskaite.
Virsstundas pārbauda pacietību
Ko darīt ar virsstundām? Nereti notiek, ka cilvēks tās pacieš, cik ilgi vien var, un tad pacietība beidzas vai, vēl sliktāk, rodas pārslodze vai izdegšana. Kā jūs domājat, vai šādā situācijā viņš iet pie sava vadītāja un lūdz rīkoties? Diemžēl biežāk viņš vienkārši atrod jaunu darbu. Un uzņēmums zaudē labu darbinieku.
Situācijas apspriešana varētu atrisināt šo jautājumu. Tā kā pārslodzi mūsu dzīvē nevar atcelt, labāk pret to izturēties civilizēti – ņemt to vērā un kompensēt. Kā mēs varam atklāt šādus darbiniekus, pirms viņi vēlas aiziet no darba? Pareizi, šādas problēmas var konstatēt laikus, ja izveidota efektīva darba laika uzskaite.
Skaidri noteikumi visām situācijām
Pat ja skaidrs, ko darīt ar darbiniekiem, kuri strādā 40% vai mazāk darba laika, jautājums ir par to, kā viņus atpazīt, jo daudzi no viņiem ir meistari darba imitācijā.
Lai identificētu vājos posmus, jādefinē, kas tiek pārkāpts. Katra organizācija pati sev nosaka darba režīmu, kas nosaka:
- darba nedēļas ilgumu: piemēram, piecu dienu nedēļa (divas brīvdienas), sešu dienu nedēļa (viena brīvdiena), nepilna darba laika nedēļa, slīdošs grafiks;
- cik ilga ir darba maiņa;
- sākuma un beigu laiku;
- pārtraukumu skaitu un ilgumu;
- maiņu skaitu dienā;
- kā mainās darba dienas un brīvās dienas;
- kam var noteikt neregulāru darba dienu vai īpašu darba režīmu.
Darba likums paredz gadījumus, kad režīmu var pārtraukt vai mainīt, nosakot nepilnu darba laiku. Likums paredz arī virsstundu darbu, elastīgu darba laiku un citus gadījumus, kad darba laika aprēķins atšķiras no parastā.
Pastāv arī personiskie faktori, kas nosaka, ka viena darbinieka darba grafiks atšķiras no cita darbinieka darba grafika, pat ja darba laiks ir vienāds. Tie ir slimības atvaļinājums, regulārais un administratīvais atvaļinājums u. c., nelabvēlīgi laika apstākļi un nepārvaramas varas apstākļi.
Iekļaujot visus aspektus vienotā sistēmā, rodas skaidrs pārskats par katra darbinieka noslodzi vai slodzes nepietiekamību, tāpat var ērti plānot nepieciešamību atrast aizstājēju vai aizvietotāju noteiktam laika periodam.
