Muižnieku ģimenei ikdiena dalās divās daļās – starp mazpilsētu un galvaspilsētu

Nesen Apes pilsētas svētku laikā “Apē sanāk!” pirmo reizi vienkopus bija iespēja satikt Apes cilvēkus, kuri ikdienu bieži vien pavada ārpus Apes, bet ik pa laikam atgriežas un padara pilsētu jaudīgāku, gudrāku, spēcīgāku un atpazīstamāku.

Pieredzē dalījās arī Linda un Mārtiņš Muižnieki, kuri audzina trīs dēlus un, kad vien iespējams, brauc uz savām lauku mājām “Cekuļi” Apes pagastā. Nu ģimene jau atgriezusies savā dzīvoklī Rīgā un ikdienas darba gaitās.

Kā “Ziemeļlatvijai” atzīst Linda, dienā pēc diskusijas gan bijusi tāda apjausma par mazuma piegaršu. “Šis stāsts par dzīvi starp Rīgu un Api pa šiem gadiem ir sakrājis daudz notikumu, emociju un sajūtu,” viņa saka un kopā ar vīru ir gatava pastāstīt, kas mainījies pa šo laiku. Vienu no saviem izaicinājumiem viņi atklāj jau sarunas sākumā – abi ir nolēmuši atsākt dejot vidējās paaudzes deju kopā “Metenis”. Tas nozīmē, ka būšot jāatrod laiks un varēšana, lai mērotu ceļu no Rīgas uz Api un varētu apmeklēt mēģinājumus.

– Kādēļ piekritāt aicinājumam dalīties pieredzē, un ar kādām emocijām tajā dienā devāties mājās pēc publiskās diskusijas?

– Būt publikas priekšā nevienam no mums nav nekas svešs. Skolas laikā abi esam aktīvi darbojušies dažādos pašdarbības un amatiermākslas kolektīvos un ikdienā darbu pavadām ar cilvēkiem. Pats sarunas formāts bija jauks, bija iespēja jaunatklāt sev līdzīgos.

Saruna “Tikšanās Rīga–Ape, Brīvības ielas 174. kilometrā” bija ļoti vērtīga pieredze mums visiem. Par šo ideju vēlreiz pasakāmies Apes Kultūras centra vadītājai Ilvai Sārei, kura bija no sirds par to iedegusies, un mums kopā viss izdevās. Protams, kādam jau varēja manīt arī nelielu uztraukumu, bet tas jau ir tikai normāli.

– Atgādināsim, kādam no jums abiem Apes pusē ir arī dzimtas saknes?

– Mārtiņš, tāpat kā mūsu bērni, ir dzimis Rīgā. Uz Api pārcēlās, kad mācījās trešajā klasē, ar savas ģimenes sapni par “Cekuļu” apdzīvošanu. Viss izvērtās nedaudz citādi, un Mārtiņa vecāki pēc pāris gadiem nopirka māju Apē, kurā aizvien dzīvo.

“Cekuļu” mājas ir Mārtiņa dzimtas īpašums kopš pirmsākumiem. Zeme senos laikos tika iegūta no barona fon Vulfa, un Mārtiņa vecvecmāmiņas brālis Kārlis ar savu ģimeni to cēla, būvēja un kopa. Līdz dzīve piespieda māju pamest, – viņi devās bēgļu gaitās, kur diemžēl gāja bojā viņu vienīgā meita. Un tā šo māju pēc gadiem mantoja Mārtiņa tētis un viņa brālis. Ilgus gadus, visu Mārtiņa bērnību, par šo īpašumu rūpējās Mārtiņa vecāki un palīdzēja arī citi radi. Bet nu jau pēdējos 15 gadus galvenās rūpes par šo vietu esam uzņēmušiem mēs, jo dzīvot savā bērnības laimīgajā zemē ir Mārtiņa sapnis vēl aizvien.

Mēs ar Mārtiņu iepazināmies Rīgā, un ilgākais, ko esam dzīvojuši laukos, bija kovida laikā, kad bērni bija mazi un tur likās daudz drošāk kā pilsētā.

Es pati esmu dzimusi un augusi Rīgā – Berģos, kas ir pie Rīgas, bet tajā pašā laikā tuvu dabai. Tagad gan mēs dzīvojam Rīgas centrā, Miera ielas rajonā.

Tā sanāca, ka laika gaitā “Cekuļu” māju sākām apdzīvot mēs, braukādami no Rīgas uz laukiem.

Tagad tajā mēs paši visu uzturam, labiekārtojam, saimniekojam un atpūšamies. Ceļš uz to jau ir ierasts. Kā paši sakām, mēs esam no tiem trakajiem, kas braukā vismaz divreiz mēnesī uz Api, vasarās – arī četras reizes mēnesī.

– Jūs minējāt, ka pēdējos gados dzīve dalās divās daļās – starp Api un Rīgu. Ar kādām sajūtām septembrī esat atpakaļ Rīgā, vai sajūtams tas dzīves komforts, par kuru var priecāties rīdzinieki?

– Kā jau teicu toreiz, ir jau arī savas priekšrocības galvaspilsētai, tikai jāprot saskatīt. Jāsalst nav. Centrālā apkure dzīvoklī Rīgā jau ir. Ja pareizi atceros, no oktobra pirmajiem datumiem. Ir tā saucamais komforts, salīdzinot ar lauku māju, kas jākurina, jāgādā malka un tamlīdzīgi. Dzīve kopš septembra ir atgriezusies savā realitātē – ar darbdienas rutīnu, skolām, pulciņiem, brīvā laika aktivitātēm. Bet jāsaka gan, ka šogad savu dzīvi esam sakārtojuši tā, ka šobrīd vēl pa vienu dienu nedēļā esam tuvāk Apei, jo piektdienās darba formāts mums ļauj doties uz laukiem jau ceturtdienas vakarā. Un tas, savukārt, vēl īstāk dod mums iespēju dzīvot starp Rīgu un Api.

– Cik bieži rudens sezonā dodaties uz Api, vai māja neskumst pēc saimniekiem?

– Lauku māja jau nav bez saimniekiem palikusi, jau pagājušajā nedēļā tur plauktiņā mūs sveicināja pele. Tātad ziema strauji tuvojas un visām radībām gribas paglābties kādā siltākā vietiņā.

Bet, ja nopietni, vēsajam laikam “Cekuļos” ir ļoti skaista noskaņa. Plītī sprakšķošās malciņas skaņu un siltumu no mūrīša ar apkures rēķinu Rīgā nenopirksi. Mums laukos ir arī maizes krāsns, kura funkcionē, un rudens, kad nav par karstu to darbināt, mājās ienes arī pašceptas picas smaržu.