Ilze Fedotova
Vietējie zina, – ja gribas laukos redzēt, samīļot vai izbaudīt aktīvo atpūtu kopā ar zirgiem, ir jādodas uz Ērģemes pagasta zemnieku saimniecību “Kurģi” Omuļos. Tur jau gadiem piedāvā izjādes zirga mugurā, bērnu un jauniešu pamata apmācības jāšanas sportā, kā arī sezonas laikā izbraucienus zirga ratos vai kamanās.
“Kurģos” saimnieko Kristaps un Laura Buiļi. Saimnieka Kristapa pārziņā ir zemes darbi, tehnika un būvniecība, savukārt saimnieces Lauras atbildībā – zirgkopība, jāšanas apmācības un tūristu uzņemšana. Paralēli darbiem saimniecībā Laura audzina bērnus, spēlē klavieres, aizraujas ar glezniecību, loka šaušanu, tautiskajām dejām un darina skaistas zirglietas – sacensību un kakla rozetes, kājsargus, sviedrenes, somas un citas lietas.
Lai dažādotu piedāvājumu un apmeklētājiem piedāvātu ko jaunu, šeit ir iespēja braukt divjūga pajūgā. “Kurģi” ir viena no retajām saimniecībām Vidzemē un, iespējams, mūspusē arī vienīgā, kas piedāvā izbraucienus divjūgā. Kā stāsta saimniece, nebūt nav vienkārši iemācīt zirgus soļot un rikšot vienā solī, bet ar neatlaidību un lielu pacietību viņai tas ir izdevies.
Izbraucienos divjūga pajūgā šeit var doties ar konikiem Poteru un Olimpiju. “Visjaukāk izbraucienu divjūga pajūgā ir baudīt laikā, kad zemi klāj sniega sega, tad pajūgā var sajusties kā īstā ziemas pasakā. Sēdi ziemā ragavās, brauc pa baltiem, sniegotiem ceļiem un takām un ar skatienu raugies mirdzošās pļavās un mežmalās. Ja vēl blakus ir lielisks ceļabiedrs, tad tās īpašās ziemīgās un sirdi sildošās sajūtas ir pārpārēm un izraušanās no ikdienas skrējiena ir garantēta,” saka Laura.
Viņa ir pārliecinājusies, ka komunikācijā ar zirgu cilvēks gūst emocionālu līdzsvaru, attīsta pašpārliecinātību, ticību sev un saviem spēkiem, neatkarību, apgūst līdera iemaņas, empātiju, rūpes par citiem un uzticēšanos apkārtējiem.
Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Laura atklāj, kā radusies ideja apmeklētājiem piedāvāt arī izbraucienus divjūgā, ar kādiem izaicinājumiem nācies saskarties, lai to īstenotu un kāpēc viņai diennaktī vajadzētu vairāk stundu, lai izdarītu visu, kas iecerēts.
– Kā radās ideja dažādot piedāvājumu – viena pajūga vietā ieviest divjūga pajūgu, jo tas tomēr ir izaicinoši?
– Kad biju maza, mani vienmēr saistīja zirgs pajūgā, dažādās valstīs to aizjūgi atšķīrās, kā arī atšķīrās vienjūgs vai divjūgs, četrjūgs un līdz pat pasaulē lielākajam 40 zirgu pajūgam. Latvijā divjūgs nav ļoti populārs.
Vienmēr sev atgādināju, ka reiz man būs divjūgs. Šo sapņu dēļ es iebraucu savu pirmo zirgu Poteru, ilgus gadus braucu vienjūgā, gan Poteru (savvaļnieks), gan Zuzīti (Lietuvas Ardene), gan pieredzes dēļ iestrādāju ļoti bailīgu un traumētu ķēvi Jašmu, kura bija traumēta psiholoģiski, jo viņai bija ļoti paniskas bailes no pajūga lietām, bet tas man deva visvairāk zināšanu, ko un kā darīt katrā situācijā.
Tad pēc pāris gadiem man palūdza iestrādāt vienu šerpu konika ķēvi Olimpiju, ar viņu strādāt bija tiešām aizraujoši, jo bija ļoti bailīga un aktīva, bija jāiegulda daudz darba, bet zirgu skaisti iebraucu vienjūgā. Tad zirdziņu atdevu atpakaļ īpašniecei, diemžēl ar situāciju pasaulē un valstī, kas bija kovida laiks, viņa man piedāvāja Olimpiju atpirkt. Nedomājot piekritu, jo pašas iebrauktie zirgi ir paši vērtīgākie, tādēļ atdzima mazā cerība par divjūga sapni, bet divjūgam arī vajag speciālu aizjūgu, speciālus ratus. Tādēļ divi braucami, līdzīgi zirgi man nu bija, meklēju aizjūgus un ratus, palēnām šo visu izdarīju un izveidoju Latvijā vienīgo koniku divjūgu. Pirmais brauciens bija ļoti satraucošs, bet pilnībā pārliecinošs, jo abi zirgi bija pašas iestrādāti, līdz ar to pilnībā varēju viņiem uzticēties. Ar divjūgu braukt ir vieglāk, jo zirgi jūtas daudz drošāk un mierīgāk. Olimpija ir bailīgāka, bet Poters ir pārliecinoši mierīgs, līdz ar to viņi abi viens otru papildina.
– Cik viegli vai grūti zirdziņus iemācīt doties divjūga pajūgā?
– Pirms iebraukt divjūgu ir ļoti svarīgi labi atstrādāt komandas vienjūgā, lai katrs zirgs ir pilnībā apguvis komandas – uz priekšu, samazināt gaitu, paātrināt gaitu vai grūtāko komandu – stāvēt. Kad abi zirgi ir pilnībā visu apguvuši un jebkurā stresa situācijā esi spējīga kontrolēt un pilnībā uzticēties zirgam, tikai tad var sākt tos likt divjūgā. Mani abi iestrādātie zirgi ļoti, ļoti klausās manī, manas balss komandas, intonāciju. Īpaši stresa situācijās viņiem ir un vajag izvēlēties, ko teikšu es, kā rīkoties. Tā ir tāda atgriezeniska saikne un sajūta, ka zirgs tev uzticas un ka vari uzticēties viņam. Jo jājot zirgu tu vari kontrolēt ar rokām, balsi, kājām un augumu, bet pajūgā tev ir tikai rokas un balss, līdz ar to ir vajadzīgs papildu uzticēšanās respekts un stingrība. Bez disciplīnas arī šeit būtu par maz.
Divjūgā braukt ir ļoti ērti un viegli, zirgi viens otru nomierina un savā veidā atbalsta ar kompāniju, jo zirgs ir bara dzīvnieks. Viņiem nav problēmu iet arī vienjūgā, bet ir jūtams, ka tad viņi ir nedaudz uzmanīgāki.
Cilvēkiem, redzot mani ar zirgiem, rodas sajūta, ka tas ir superviegli un ka viņi ir mīļi. Visi viņi tādi ir, bet viņiem ir pašiem sava izpratne par pasaules kārtību, savs raksturs, temperaments, dzīves pieredze, veselības stāvoklis.
– Saprotu, ka īpašs stāsts ir arī par divjūga ratiem. Kā pie tādiem esat tikuši?
– Šobrīd pie mums izbraucieniem pieejams pirmais poļu konika šķirnes divjūgs Latvijā.
Pašlaik mums ir divjūgs Olimpija un Poters (koniki), bet top arī mazo Šetlandes poniju divjūgs, kuriem būs nepieciešami citi rati, noteikti mazāki.
Mums jau bija vieni rati, bet tie bija ļoti, ja varētu teikt, necili. Tādēļ izlēmām taisīt paši tādus, kādus esam ieplānojuši, lai gan mums, gan ciemiņiem būtu maksimāli ērti un patīkami. Protams, plānu ir daudz, piemēram, atjaunot vecos ratus, lai tiem būtu arī jumtiņš. Tuvākajā nākotnē ceram to arī realizēt. Pašlaik mums ir uztaisīti jaunie rati, kurus dažu minūšu laikā var pārveidot arī par ragavām ziemā, kas ir ļoti ērti. Kā arī šie rati tiešām ir skaisti.
– Esi zināma arī kā dažādu zirglietu darinātāja. Kāds šobrīd ir piedāvājums un varbūt top arī kas jauns?
– Latvijā kādu brīdi biju vienīgā, kura ražoja zirglietas, bet nu jau saradās vēl daži, kas to dara. Ir grūti konkurēt ar roku darbu, jo veikalos zirglietas ir daudz lētākas, līdz ar to vairums izvēlas lētāku preci, jo zirglietas diezgan labi nolietojas, un ne visi esam spējīgi pirkt dārgās vai dārgākas lietas.
Esmu papildinājusi klāstu ar citām aktuālām lietiņām, kurām arīdzan ir pieprasījums, lai varu atpelnīt zirgu iztiku. Kā jau minēju, nodarbojoties ar hobijzirgkopību, zirgs sevi atpelnīt nevar, ja arī varētu, tad tā vairs nebūtu mīlestība, bet zirgu verdzināšana, kas šeit nenotiek un nenotiks. Zirgs man ir pirmajā vietā un tikai tad, kaut kad, ja tāda iespēja paveras, var runāt par naudas pelnīšanu ar šo hobiju. Es labāk pati viņiem nopelnu barībai, labturībai nekā par visām varītēm uz dzīvnieku rēķina.
– Vai vizināšanās zirga ratos un ragavās sezona ir sākusies?
– Sezona ar ratiem un ragavām parasti sākas oktobrī un ilgst līdz pavasarim. Tā noslēdzas maijā. Tas tāpēc, ka vasaras sezonā zirdziņiem ir nodarbības ar bērniem, tāpat ir jādodas uz dažādām sacensībām. Vēl arī nevar aizmirst, ka vasara ir tas laiks, kad sarosās dunduri un citi knišļi, ir pārāk karsts, lai zirgus nodarbinātu arī ratos.
– Cik liels ganāmpulks ir šobrīd?
– “Kurģu” saimniecības ganāmpulkā ir 12 zirgi, tostarp daži poniji. Tas ir tāds optimālais dzīvnieku skaits, lai ar tiem tiktu galā un pienācīgi katru dienu katram varētu veltīt savu devu uzmanības un rūpju.
– Kāda ir interese jaunākajai paaudzei apgūt jāšanu ar zirgu, spert pirmos soļus jāšanas sportā?
– Interese par jāšanas apmācībām nav sarukusi, un tas visnotaļ iepriecina. Jau vairāku gadu garumā piedāvājam bērnu un jauniešu pamata apmācības jāšanas sportā. Mūsu audzēkņi šeit apgūst pilnīgi visu, sākot no zirga tīrīšanas un seglošanas, beidzot ar jāšanu un zirga izpratni. Sākot ar soļošanu, rikšošanu, lēkšanu, maziem un lieliem maršrutiem līdz dalībai sacensībās. Mums katrs jātnieciņš tiek rūpīgi apmācīts no pašas pirmās saskarsmes ar zirgu līdz sacensībām ar/līdz pat metru augstiem šķēršļiem. Jātnieki parasti brauc siltajos mēnešos, sākot ar pavasari līdz vēlam rudenim, jo ziemas mēnešos jāšanas laukums sasalst un nav iespējams turpināt apmācības. Bet jātnieciņu pulciņš mums ir stabils, – ir ar ko lepoties sacensībās, kur gūstam augstas vietas. Arī treniņos tiek uzrādīti labi sniegumi.
– Izskanējis, ka pēc pandēmijas samazinājusies Latvijas iedzīvotāju interese par lauku tūrismu. Kādi ir tavi novērojumi?
– Jā, piekrītu, ka lauku tūrisms ir diezgan ievērojami sarucis. Agrāk mums bija diezgan daudz pieteikumu braucieniem, izjādēm un arī ekskursijām pat bez kādas īpašas reklāmas. Tagad viss ir kļuvis dārgāks, līdz ar to cilvēki vairs neizvēlas tālākus galapunktus, kā piedāvātās lauku tūrisma iespējas. Lai šajā nozarē pastāvētu, ir jādomā par alternatīvām, ko piedāvāt, jo lauku tūrisms vairs nav tik aktīvs kā pirms kovida.
– Paralēli zirgu lietām tu nodarbojies arī ar glezniecību. Kā izdodas to visu apvienot?
– Jā, tā ir vēl viena mana aizraušanās un sirdslieta. Nākas atzīt – ļoti žēl, ka diennaktī nav vairāk stundu, jo diena man sākas sešos un divdesmit minūtēs no rīta un beidzas pārsvarā pusdivpadmitos, neilgi pirms pusnakts. Visu paspēt nekad nevarēšu, bet cenšos maksimāli piepildīt savus sapņus, viens no tiem ir gleznošana uz audekla ar eļļas krāsām.
Ikdienā ar pasūtījumiem, bērnu treniņiem, zirgu kopšanu, mājas darbiem, pajūgiem, zirgu apmācībām ir jāatrod laiks arī sev. Pārsvarā ir tā, ka no mājas ārā izbraukt netieku principā nekad, jo darbs dzen darbu un vienmēr vēlos visu izdarīt. Bet, kad tas viss ir par daudz, es ņemu dienu divas brīvas un pilnībā nododos glezniecībai. Skolas laikā vienmēr esmu diezgan glīti zīmējusi, bet ar parastajiem zīmuļiem, nemaz nesapņojot par eļļas krāsām un audekliem, jo tiem vienkārši nebija līdzekļu. Bet šogad viss sakrita tā, ka es vienkārši gribēju pamēģināt, sāku šī gada pavasarī ar pirmo meža gleznu un nu katrs nākamais jau man pašai ir wow, jo man ļoti, ļoti patīk smalki darbi. Tajā pašā laikā esmu ļoti kritiska pati pret sevi, tādēļ gribu, lai viss ir ideāli. Esmu aizrāvusies arī ar citiem hobijiem. Paralēli zirgkopībai un gleznošanai mani aizrauj arī šaušana ar loku, klaviermāksla, tautiskās dejas. Dejoju Ērģemes vidējās paaudzes deju kolektīvā “Duka”. Mums ir fantastisks kolektīvs. Tas viss prasa laiku un vēlreiz laiku.
– Kādos brīžos top šie mākslas darbi un kādā tehnikā veido savus darbus?
– Darbiņi top brīžos, kad vēlos izrauties no ikdienas. Tā ir mana “atpūta”, mans “ceļojums”, mans “spa”, jo es nevaru atļauties pašlaik ceļot vai atpūsties ārpus mājām, tādēļ māksla ir mana meditācija, mana enerģijas avota atgūšana ikdienai. Jo ikdienā, kā jau mums visiem, ir visādi mirkļi un emocijas. Ne vienmēr viss ir tik skaisti, kā no malas izskatās, – ir diezgan daudz darba, stresa, asaru, pārdzīvojumu, izaicinājumu, nīdēju un šķēršļu, kuriem nemitīgi jātiek pāri, un tad ir darbs pie risinājumu meklēšanas. Tas viss guļas uz pleciem dienu no dienas, tādēļ ir smagāki brīži, kad vienīgais mierinājums ir klusa telpa un eļļas krāsas, audekls un es pati. Pašlaik pieturos pie reālisma – pamatā tie ir zirgu portreti, dzīvnieki, sievietes skaistums un daba.
– Varbūt interesentiem ir iespēja tos arī iegādāties?
– Jā, manus darbiņus var iegādāties, bet ir grūti tos pārdot. Augstu cenu likt nevaru, jo neesmu nekāda profesionāle šajā lauciņā, bet es darbiņos ielieku visu sevi, visas savas emocijas, visu.
Bet jāsaka godīgi, ir diezgan grūti gleznot arī pēc pasūtījuma, jo katrs mākslas darbs prasa savu iedvesmu un sajūtas konkrētajā dienā, kādā konkrētā brīdī. Dažreiz ir gleznas, kuras neesmu pabeigusi jau piecus mēnešus, jo nav vairs iedvesmas un tās īstās sajūtas, ko līdz galam vēlētos pateikt ar to darbu. Taču es cenšos no sirds katru pasūtījumu veikt ar lielāko atdevi. Bet pārsvarā piedāvāju jau gatavos darbiņus, pašlaik gan ir rezervēti, bet nav pārdoti, jo gatavojos savām divām pirmajām uzaicinātajām izstādēm. Ir vairā-
kas gleznas, kuras esmu uzdāvinājusi, jo zinu, ko tas otram cilvēciņam nozīmētu, un šeit vairs nav runas par naudu, bet sajūtām un manas iekšējas pasaulītes dziedināšanu.
APTAUJA: https://poll.app.do/vai-aizvaditaja-turisma-sezona-apmeklejat-kadu-lauku-turisma
#SIF_MAF2024
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
Reklāma