Mēs paši esam vainīgi!

“Ja ņebudu gavariķ pa latišski,” (es nerunāšu latviski – tulkojumā no krievu valodas) tā bieži nācies dzirdēt no krievvalodīgajiem, kuri Latvijā nodzīvojuši gandrīz visu dzīvi. Ko mēs, latvieši, šādās situācijās darām? Ņemot vērā mūs tautas iedzimto inteliģenci un toleranci, pieklājīgi pasmaidām un turpinām sarunu krieviski. Tas notiek tāpat kā manas bērnības vienā no mīļākajām multfilmām par kaķi Leopoldu, kuram katru mīļu brīdi divi nejauki un nekaunīgi peļuki darīja pāri un visādi pazemoja. Taču kaķis Leopolds, neskatoties uz pārestībām, mīļi smaidot, tikai noteica: “Draugi, dzīvosim draudzīgi!”

Tas, kas notika Rīgā, Uzvaras parkā, 9. un 10. maijā nekādi nerosina dzīvot draudzīgi. Beidzot mums ir jāsaprot, ka patiešām Latvijā eksistē tā saucamā piektā kolonna. Šie cilvēki, kuri, neskatoties uz aizliegumiem, šo otrdien tomēr pulcējās Uzvaras parkā, slavinot okupācijas režīmu, ir pelnījuši sodu. Manuprāt, visatbilstošāk būtu viņus visus izsūtīt uz savu tēvzemi Krieviju. Vietas tur pietiks visiem Putina piekritējiem un slavinātājiem. Lai kopj savu zemi, iespējams, tad nenāks dumjas domas galvā. Taču maz ticams, ka viņi tagad samainīs savu drošo un Eiropai atbilstošo dzīvi pret apmešanos kādā Krievijas sādžā, kur nātres mājas pagalmā ir bezmaz vai vienīgais kultūraugs. Es tiešām nesaprotu, kā, dzīvojot Latvijā, var valsti un latviešus tik ļoti ienīst un necienīt.

Jā, mēs, latvieši, paši esam vainīgi. Lai nojauktu okupācijas režīma pieminekļus, pat visvienkāršākos laukakmeņus ar piestiprinātu plāksni, bieži vien krievu valodā, mums vajag pētīt līdz šim ar Krieviju noslēgtās vienošanās, lai tikai nenokaitinātu “cara tētiņu”. Vai viņi ievēro jebkādus noteikumus un vienošanās? Atbilde visiem ir skaidra, vai ne? Nebūsim naivi, cerot, ka Krievijas piekritēji, kas dzīvo Latvijā, pēkšņi mainīs uzskatus un kļūs lojāli mūsu valstij. Nekļūs! Tāpat kā tie latvieši, kuri kopā ar viņiem pūš vienā stabulē.