21. gadsimta trešā pandēmija – mentālās veselības krīze, kas arvien biežāk un dziļāk iesakņojas mūsu sabiedrībā, – ienāk darba kolektīvos un ģimenēs. Būtiski ir laikus to atpazīt, apzināt un meklēt palīdzību. Lielākā problēma – cilvēki ļoti nelabprāt vēršas pēc palīdzības, un, otrkārt, ir ļoti grūti pamanīt, ka ar cilvēku mentālās veselības ziņā nav kaut kas kārtībā. To var salīdzināt ar fizisko veselību – kad sākam klepot, ir iesnas vai paaugstināta temperatūra, to pamanām un vēršamies pie ārsta. Kā laikus ieraudzīt signālus, kas liecina par mentālās veselības problēmām, par to runāja “Mēness aptiekas” rīkotajā diskusijā.

Vairāk nekā desmitā daļa savu mentālo veselību pēdējā gada laikā vērtē kā sliktu, atklājies iedzīvotāju aptaujā, kas veikta sadarbībā ar pētījumu aģentūru “Norstat” 2025. gada janvārī visā Latvijā, aptaujājot 1358 iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Trīs biežāk minētie faktori mentālās veselības uzturēšanai ikdienā ir: pilnvērtīga atpūta (71%), harmoniskas attiecības ģimenē (64%) un regulāras fiziskās aktivitātes (47%).

“Aptaujas rezultāti atspoguļo realitāti, kurā šobrīd dzīvojam. Karš, pirms tam “Covid-19” pandēmija, lai gan to šķietami esam ātri aizmirsuši, atstājusi ilgtermiņa sekas. Šādi sabiedrības veselības satricinājumi parasti izpaužas ar divu līdz trīs gadu novirzi, un tas arī ir iemesls, kāpēc šobrīd atrodamies sarežģītā situācijā. Diemžēl tuvākajā laikā situācija būtiski neuzlabosies, jo mentālo veselību turpina ietekmēt arī esošā ģeopolitiskā situācija. Aptaujas dati atklāj, ka sabiedrībā valda nedrošības un nestabilitātes sajūta, kas pastiprina mentālo veselības problēmu risku. Saasinās jau esošas depresijas un trauksmes gadījumi, vienlaikus pieaug arī jaunu pacientu skaits,” norāda psihiatrs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Nacionālā psihiskās veselības centra klīnikas “Veldre” vadītājs Māris Taube. Tomēr ir arī pozitīva tendence – “Covid-19” pandēmijas laikā sabiedrībā sāka vairāk runāt par mentālās veselības problēmām. Tas veicinājis lielāku izpratni un uzticēšanos, un arvien vairāk cilvēku meklē palīdzību, apzinoties, ka ar grūtībām nav jātiek galā pašiem.

Stereotipi un bailes

M. Taube piekrīt, ka sabiedrībā joprojām pastāv stereotipi un nereti vīrieši spēka gados nelabprāt meklē palīdzību – pat tuviniekiem neizdodas viņus pārliecināt. Psihiatrs cer, ka ar laiku šis stereotips tiks lauzts, veicinot atvērtāku attieksmi pret mentālās veselības jautājumiem. Viņš saprot cilvēku bailes vērsties pie speciālista, tomēr uzsver, ka arī ārstēšana ir ievērojami attīstījusies – tā kļuvusi modernāka, un pieejamo terapiju klāsts ir daudz plašāks, piedāvājot individuāli piemērotus risinājumus ikvienam. Nereti cilvēkus biedē tieši pirmie burti speciālista nosaukumā “psiho”, kas nozīmē, ka būs izvērtēšana un analizēšana, lai saprastu, kas notiek, norāda psiholoģijas zinātņu doktore, klīniskā psiholoģe, sertificēta kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa. “Cilvēki parasti nāk pie speciālista ar sajūtu, ka viņiem ir slikti un kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Daļa pacientu ierodas jau ar pašu noteiktu diagnozi, ko atraduši internetā. Tādā gadījumā speciālista primārais uzdevums ir palīdzēt atšķetināt situāciju un saprast – kas ir kas,” norāda M. Ābeltiņa.

Kad meklēt palīdzību?

Kad tomēr ir brīdis, kad jāvēršas pie speciālista? “Visbiežāk šīs sajūtas atkārtojas – cilvēks it kā iesprūst tajās. Nomāktība, kas uz brīdi pāriet, bet atkal atgriežas. Pastāvīgs satraukums, panikas lēkmes. Šo emociju ir pārāk daudz, un rodas sajūta, ka tās nepāriet. Agrāk tas pārgāja pats no sevis, bet tagad vairs ne, vai arī tās kļuvušas intensīvākas – nomāktība kļuvusi dziļāka un smagāka.

Trešais būtiskais aspekts – šīs sajūtas sāk traucēt ikdienai. Dzīves kvalitāte samazinās, un cilvēks vairs nespēj normāli funkcionēt. Sajūtas var izpausties arī fiziski – piemēram, domu ir tik daudz, ka cilvēks nespēj aizmigt, vai satraukums ir tik spēcīgs, ka traucē pat runāt. Dažkārt cilvēki pie speciālista vēršas tikai tad, kad situācija jau ir sasniegusi kritisko punktu, piemēram, izjukušas attiecības vai zaudēts darbs,” skaidro M. Ābeltiņa. Cilvēkam var šķist, ka viņš ir kļuvis slinks un neko negrib darīt, – darbi ir, bet tos atliek no dienas uz dienu. “Kaut kas cilvēkā tomēr nenotiek tā, kā vajadzētu. Laimīgi cilvēki pie mums nenāk, pie speciālista vēršas tie, kuri kaut kādā veidā nejūtas labi,” atzīst M. Ābeltiņa.

Miegs un mentālā veselība

Kad cilvēkam ir mentālās problēmas, viņš var gulēt ļoti daudz vai tieši negulēt nemaz. Bezmiegs, murgi, grūtības iemigt, mošanās naktī, sekls vai sašķelts miegs, elpošanas traucējumi miegā – tās visas ir miega problēmas. Pērn veiktā aptauja parādīja, ka 70% no aptaujātajiem saskaras ar miega traucējumiem, un trešdaļa no viņiem atzīmēja, ka miega problēmas ir gandrīz katru dienu jeb ļoti bieži. “Zinot, ka miega problēmas var būt ļoti dažādas, ir svarīgi saprast, kas tās izraisa un pastiprina. Mentālās veselības traucējumu kontekstā visbiežāk cilvēki sūdzas par bezmiegu, grūtībām iemigt vai miegu, kas ir pārtraukts. Piemēram, pie manis vērsās sieviete, kura vairākus mēnešus naktī gulēja tikai vienu stundu. Viņa bija ļoti satraukta, ka tā varētu būt kāda reta ģenētiska slimība, kad cilvēks zaudē spēju aizmigt. Bezmiegs ir ļoti bieži sastopama problēma, un nereti cilvēki par to nemaz nezina. Ir svarīgi saprast, kas ir bezmiega cēlonis. Piemēram, ja tas saistīts ar trauksmi un depresiju, tad jāatrisina šīs problēmas, un miega kvalitāte atgriezīsies,” skaidro miega speciāliste, pediatre Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centrā, Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa.

No personiska zaudējuma līdz atbalstam citiem

IRENA CEPURĪTE, MENTĀLĀS VESELĪBAS ATBALSTA BIEDRĪBAS “OGLE” LĪDZDIBINĀTĀJA

Biedrība “Ogle” radās no personiskas pieredzes un sāpīga zaudējuma. Pirms septiņiem gadiem mūsu dēls izvēlējās aiziet no dzīves, izdarot pašnāvību. Viņš bija dzīvespriecīgs puisis, bet mēs nepamanījām problēmu… Mums tobrīd trūka zināšanu par mentālo veselību. Tagad atskatoties saprotam, ka signāli bija, taču tobrīd tos nesapratām. Ar šī brīža izpratni mēs noteikti būtu spējuši mēģināt situāciju mainīt. Dibinājām biedrību, jo apzinājāmies, cik daudzi cilvēki – tostarp jaunieši, kuri bija mūsu dēla bērēs, – saskaras ar līdzīgām problēmām, taču nezina, kā tās risināt un kur meklēt palīdzību. Mēs izlēmām runāt skaļi par pašnāvību, depresiju un trauksmi, lai lauztu sabiedrībā pastāvošos tabu. Šo septiņu gadu laikā daudz kas ir mainījies – cilvēki kļuvuši pieņemošāki un sāk saprast, ka ir normāli meklēt palīdzību. Mūsu kā biedrības galvenais uzdevums ir izglītot sabiedrību. Pirmais, ko paveicām, bija atbalsta grupas izveide cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus. Mēs runājām ar viņiem vienā līmenī, jo paši bijām tam izgājuši cauri. Šobrīd organizējam dažādas diskusijas un katru vasaru rīkojam mentālās veselības festivālu “Ogle”, kur cilvēks brīvā atmosfērā var spert pirmo soli palīdzības meklēšanā. Nevis ārsta kabinetā, bet dabā, kur speciālisti var ieteikt, ko darīt un kur vērsties tālāk. Ir dažādi pašpalīdzības rīki, piemēram, elpošanas tehnika, joga, vingrošana, ķermeniski orientēta terapija, kā arī mākslas, deju, mūzikas un drāmas terapija. Lai arī cilvēks apmeklē speciālista konsultācijas, pašam arī ir svarīgi strādāt pie savas mentālās veselības.

Pirmie signāli, kas var liecināt par mentālās veselības problēmām, ir uzvedības izmaiņas – cilvēks kļūst noslēgts, vairs nevēlas komunicēt ar tuviniekiem kā iepriekš, izdzēšas no sociālajiem tīkliem, zaudē interesi par apkārtējo vidi, mājās valda nekārtība un vienaldzība. Mūsu dēls reiz teica: “Es drīz aizceļošu.” Mēs domājām, ka viņš plāno kārtējo piedzīvojumu. Mēs nesapratām… Taču šādas frāzes nedrīkst ignorēt – uz tām ir jāreaģē un jānosauc lietas īstajos vārdos. Ir svarīgi tieši pajautāt: “Vai tu domā par pašnāvību?” Cilvēkam pašam varbūt vairs nav spēka vērsties pie speciālista, tādēļ būtisks ir līdzcilvēku atbalsts, kuriem jābūt vērīgiem un empātiskiem.

61 % izjūt depresijas pazīmes

46% aptaujāto 2023. gada jūnijā Eiropā atklāja, ka iepriekšējo 12 mēnešu laikā izjutuši depresijas vai trauksmes pazīmes. No tiem 54% nesaņēma speciālista atbalstu. Vairāk nekā puse Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka tieši “Covid-19”, karš Ukrainā, ekonomiskais spiediens un citi pēdējo gadu notikumi pasaulē ir negatīvi ietekmējuši viņu psihisko veselību.

Latvijā šie rādītāji bija sliktāki – depresijas vai trauksmes pazīmes tobrīd atzina 61%, no tiem 70% nesaņēma psihiskās veselības speciālista vai ģimenes ārsta palīdzību. Kopš 2021. gada Latvijā pieejamas 10 apmaksātas psihiskā atbalsta konsultācijas, ko izmantojuši jau 4000 cilvēku. Pieprasījums pēc pakalpojumiem pieaug, bet speciālistu skaits ir ierobežots.

Agita Bērziņa