Meklējot izaicinājumu, Virsnīšu ģimene iegādājas īpašumu Apē

Virsnīšu ģimenes gaitām, kuri ir atpazīstami kā pasaules apceļotāji un blogeri, seko līdzi daudzi no mūsu lasītājiem. Ne bez uzmanības ir palikusi ziņa, ka pirms nepilna mēneša viņi ir iegādājušies māju Apes lauku apvidū.

Kā stāsta Kristīne Virsnīte, īpašuma iegāde Apē nav izvēlēta apzināti. Uzrunājis sludinājums, kurā tika pārdots īpašums kopā ar nelielu gabalu zemes, ar domu, ka nākotnē varētu iekopt dārzu.

Sapnis par lauku māju Kristīnei ar vīru Kasparu ir veidojies pamazām. Kā paši saka, tas ir tāds dzīves periods un brīdis, kurā ir vēlēšanās radīt ko paliekošu, dot otro iespēju atdzīvoties kādai lauku mājai, to saucot par vienu no mūža lielajiem darbiem. “Ja kādreiz nebiju domājusi, ka varētu dzīvot laukos, tad, gadiem ejot, šīs domas mainījās. Jau kādu laiku bijām lauku mājas meklējumos. Patiesībā tā varēja būt jebkurā vietā. Iepriekš bijām skatījuši īpašumu citā vietā, bet tā māja tika pārdota citiem saimniekiem. Šajā gadījumā mums bija svarīgi, lai apkārt ir arī zeme. Šim īpašumam piegulošā teritorija ir pieci hektāri, to skaitā arī neliela meža platība. Jāatzīstas, ka pirms tam Apē nebiju bijusi. Pagaidām tikai uz īsu brīdi vien tur esmu bijusi, bet man būs gana laika, lai iepazītu mazpilsētu. Toties Kaspars tur ir bijis vairākkārt, un šī vieta viņam ir iepatikusies. Turklāt viņa vecmamma un mamma ir no Alūksnes puses. Kad Kaspara mamma bija maza meitene, viņa ar ģimeni kādus gadus dzīvoja Apē. Varbūt pašos pamatos sanāk, ka Apes puse nemaz nav nejaušība, bet likumsakarība, jo dzimtai sanāk saistība ar šo vietu,” atklāj Kristīne, kura bērnībā ir uzaugusi laukos, viņas mammai ir lauku māja, tātad viņa zina, ko tas viss nozīmē.

Māja celta 1938. gadā, tāpēc skaidrs, ka tā piedzīvojusi dažādus laikus. Vismaz desmit pēdējos gadus tā stāvējusi tukša un pamesta. Ir redzams, ka viss ir izdemolēts, kas bijis kādam vērtīgs, ir paņemts un aiznests. Mājai izbiruši logi, krāsnis sabrukušas, kādā telpā jau iegāzušies griesti, tam visam no malas ir baiss skats. Bet Virsnīši spēj domās teleportēties – kādu dienu šeit būs skaista ēka, rūpīgi iekopts mauriņš, ziedoši ceriņkrūmi, puķu dobes un agrā pavasarī – tulpju valstība, jo dārzkopība ir vēl viena Kaspara sirdslieta, tikpat nozīmīga kā kulinārija un ceļošana.

Taujāta, kādi būs pirmie darbi pie mājas atjaunošanas, Kristīne atklāj: “Vispirms šeit būs darbs arhitektam. Konsultējoties ar arhitektu, sapratīsim, kā šo māju var atjaunot un pārveidot, lai mēs būtu pēc iespējas saudzīgāki pret kopējo ainavu, jo mēs vēlamies saglabāt māju harmonijā ar apkārtējo vidi. Tāpēc sāksim ar projektēšanu. To, kādas būs šīs pārmaiņas, redzēsim laika gaitā. Mēs noteikti stāstīsim par darbu, kuru darīsim kopā ar arhitekti, lai māja top pārdomāta un funkcionāla, taču arī estētiski pievilcīga. Lai, aizbraucot uz Api, ir tas miers un klusums, kuru meklējam.”

Liels darbs būs jāiegulda apkārtnes sakopšanā. Netālu no mājas ir speciāli uzpludināts dīķis. Tas veidots ar nolūku, dīķis tiks izkopts un saglabāts. Mājai ziemeļu pusē pirms krietna laika ir piekabināta piebūve – kas to būvējis, mēs nezinām, taču tā kalpojusi kā vannas istaba un tualetes telpa. “Pirmā sajūta, to ieraugot, bija vēlme jaukt nost. Tad sākām prātot, ka varbūt tomēr iespējams to kaut kā pārvērst, lai nebojātu mājas kopskatu un glītās proporcijas. Pēc sarunas ar arhitekti, esam simtprocentīgi droši, ka šādas piebūves mums nebūs. Taču ķieģeļu mūrējumam ir ielikti stabili pamati, tos izmantosim un, ļoti iespējams, piebūves vietā taps stikla oranžērija, kur augt manam rozmarīna kokam, pēc kura ļoti ilgojos,” norāda K. Virsnīte.

Paziņas un draugi, izdzirdējuši, ka Kristīne un Kaspars iegādājušies īpašumu Apē, jautā, kāpēc tik tālu. “Jā, pilnīgi citā Latvijas galā, ja raugās no Rīgas perspektīvas, taču mums divu stundu brauciens no Rīgas nešķiet nekas pārcilvēcīgs, jo savos ceļojumos dienā nobraucam milzīgus attālumus. Mums tālu šķiet Ņujorka un Bangkoka un arī tikai nosacīti tālu, jo šie attālumi ir paveicami. Mēs uz šo laiku skatāmies kā uz iespēju, jo divas stundas, kas pavadītas ceļā sarunājoties, ir vērtīgākas par divām stundām noskrollētām internetā. Tam daudzi atrod laiku, arī mēs paši, un tas kaut kā nešķiet ne ilgi, ne nevajadzīgi. Ceļš no Rīgas līdz Apei ir skaists, un divas stundas būs cena, kuru maksāsim par savu mieru,” pārliecināta Virsnīšu ģimene.

Mājas atjaunošanas stāstā ģimene ir gatava dalīties ar ikvienu interesentu. Speciāli šim projektam ir izveidots “Instagram” konts – @villa_ape, kurā tika apkopoti noderīgi ieteikumi, atjaunojot māju. Šim kontam jau ir vairāk nekā 16 tūkstoši sekotāju. Cilvēki dalās pārdomās, redzējumā, kāda ir bijusi viņu pieredze mājas atjaunošanas darbos, tādā veidā līdziesaistoties Villa Ape stāsta radīšanā. “Interesanti, ka, tikko sākām atspoguļot Apes mājas stāstu, atsaucās kāda sieviete, kura pati bija dzīvojusi šajā mājā. Tas ir ļoti vērtīgi, cilvēku stāsti, pieredze, tāds kopējs redzējums, kā pārvērst senu māju par mūsdienīgu dzīvesvietu ar visām ērtībām un modernisma pieskaņu. Laukos var atrast mieru un dzīvot saskaņā ar sevi, dabu un visām ērtībām, ko varam iedomāties, dzīvojot pilsētā,” papildina Kristīne.

Mājai ir nepieciešams nopietns remonts, tāpēc Virsnīšu ģimenei tas būs liels izaicinājums. “Kaspars kaut kā spēj ļoti saredzēt šī īpašuma iespējas, kamēr man ir jāuzticas un jāļaujas, noticot, ka šis darbs mums būs pa spēkam. Cik ilgu laiku tas prasīs, lai šeit mēs varētu dzīvot un māja iegūtu jauno tēlu? Mums šobrīd vēl nav nekādas apjausmas,” tā K. Virsnīte.