Mazāk zināsi, labāk gulēsi

Aizturēts riteņbraucējs 0,5 promiļu reibumā, notikusi divu automašīnu sadursme, reģistrēts ugunsgrēks – lasot policijas ziņas, šie ir top notikumi. Vasarā izteikti dominēja dzērājiņi uz riteņiem. Cilvēki sociālajos tīklos par to iesmēja. Ja jau tiešām citu noziegumu, nodarījumu pie mums nebūtu, varētu pat priecāties, ka vienīgā nelaime ir bezatbildīgie riteņbraucēji, taču tā nav. Laiku pa laikam dzirdam – tur kāds piekauts, kāds apzagts, kāds pat noslepkavots, noslīcis, taču policijas ziņās šādas informācijas nav.

Kad redakcija par notikumu padzird un jautā policijai, vietējie policisti, pat vadītājs ko teikt nedrīkst un atbildi sniedz preses dienests. Visbiežāk jau krietnu laiku pēc notikuma. Acīmredzot Rīgas un Valmieras vadība uzskata, ka informācija, ko sniedz sabiedrībai, ir jācenzē, jo vietējiem policistiem nav izpratnes, ko var vai nevar teikt. Ja jau šīs ziņas, ko policijā sagatavo kāds algots darbinieks, būtu pilnīgas nevis sašķirotas – to stāstām, to slēpjam, līdz vienīgais, kas ziņās atspoguļojas kā policijā reģistrēts notikums – aizturēts riteņbraucējs, tad tā būtu pusbēda. Faktiski jau medijiem ir vienkāršāk – zini, kuram prasīt papildinformāciju, un nav jāņemas, taču tā nav, jo policijas ziņās nav faktiskās situācijas atspoguļojuma.

Faktiski var teikt, ka pēc kārtējās reformas Valsts policijā sabiedrības informēšana ir atgriezusies laikos, kad nebija nekādas vārda brīvības vai demokrātijas, bija stingra cenzūra, lai radītu ilūziju, ka mums taču viss ir labi un droši. Šobrīd izveidojusies situācija, kad, šķiet, policija dzīvo pēc principa – mazāk zinās, labāk gulēs. Oficiālajās ziņās sabiedrībai tiek pamestas informācijas druskas, taču tas nenozīmē, ka cilvēki nezina, kas mums apkārt notiek, neuzzina par noziegumiem, kas pastrādāti.

Ir dīvaini, ja šodien kādam ir jāskaidro informācijas nozīme, īpaši iestādei, kuras pamatuzdevums ir rūpēties par iedzīvotāju drošību. Iespējams, Rīgā un Valmierā, kur ir šī notikumu šķirotava, nezina, ka sliktas ziņas izplatās daudz ātrāk nekā labās. Ja ir noticis kāds notikums, tad tas aiziet tautās no mutes mutē kā klusais telefons un apaug ar izdomājumiem. Informācijas slēpšana vairo nedrošības sajūtu. Cilvēki zina, ka ir noticis kas satraucošs, par to runā, bet policija klusē. Tātad centīsies noklusēt, nespēj atklāt, tāpēc slēpj. Noziedzniekiem nekas nebūs, neviens viņus nemeklēs utt. Tās ir frāzes, ko cilvēki runā, padzirdot par kādu pārkāpumu, ko viņi raksta komentāros. Tas grauj policijas prestižu un to vairo policija pati. Drošība un uzticēšanās rodas nevis slēpjot, bet izskaidrojot un informējot.