Sandra Pētersone
Nesen mani kā “Ziemeļlatvijas” žurnālisti uzmeklēja kāds vīrietis pusmūžā, Smiltenes iedzīvotājs, lai es aktualizētu daudzos gadījumos patiesi smagu tēmu, – kā zem viena jumta sadzīvot nu jau sirmiem vecākiem un viņu pieaugušajiem bērniem.
Vīrietis atklāti atzīst, – dzīvojot vienā mājā ar savu māti, kura ir cienījamā vecumā, viņš nu jau sevi var definēt kā psihoemocionāli vardarbībai pakļautu personu. Daudzus gadus vīrietis sajutis mātes mīlestību, bet situācija mainījusies, kad viņš mājās ievedis savu dzīvesbiedreni.
“Divas saimnieces vienā mājā nevar būt,” rezumē vīrietis (viņa vārds “Ziemeļlatvijai” zināms, to nepubliskojam pēc vīrieša lūguma).
Tagad mātes un dēla attiecības sarežģījušās tik tālu, ka mājās bieži “viesi” esot policisti un ātrās palīdzības mediķi. Vīrietis meklējis palīdzību Sociālajā dienestā, pat zvanījis uz Valsts cilvēktiesību biroju (Tiesībsargu), vaicājis, ko viņam darīt, un saņēmis padomu aizvest mammu uz Rīgu pie savām divām māsām.
Vīrietis stāsta, ka privātmāja ir uz viņa vārda, tā pat nebūtu mammas izlikšana no viņas īpašuma, taču “vecu ābeli ir grūti pārstādīt”, mamma nekur negribot pārcelties, un, pēc vīrieša domām, viņa arī var turpat dzīvot līdz mūža galam, tikai kā lai viņi satiek? Ne no vienas institūcijas, kurā vērsies, viņš palīdzību nav sagaidījis.
“Vecākiem nevajadzētu mocīt savus pieaugušos bērnus. Norādīt, – kad es aiziešu viņsaulē, dari, kā gribi, bet ļaut bērniem dzīvot tagad. Tas ir tas, ko gribu pateikt publiski. Zinu, ka daudziem bērniem ar saviem vecajiem vecākiem ir sarežģītas attiecības,” stāsta vīrietis.
Viņš velk paralēles ar Rūdolfa Blaumaņa drāmu “Indrāni”, kurā dramaturgs aplūkojis saimniecisku un ētisku konfliktu, kas saistīts ar paaudžu attiecībām, īpašuma apsaimniekošanu un tā pārņemšanu. Vecākās paaudzes saimnieki vairs nespēj pienācīgi tikt galā ar lauku sētas nebeidzamajiem darbiem, mājas tiek negribīgi norakstītas vecākajam dēlam, ar kuru iepriekš izveidojies konflikts viņa precību dēļ, ko vecāki nav atbalstījuši. Jaunajai paaudzei pārņemot rīkošanos, pretrunas pieņemas spēkā.
Vīrieša stāsts ir vienas puses redzējums, viņa mātei tas būtu citādāks. Taču es no savas pieredzes zinu, kā izmainās vecu cilvēku domāšana, viņi (nesaku, ka visi) paliek kā mazi bērni, neieklausās otra viedoklī un otra argumentos, turas pie sava un ir mazi egoistiņi.
Taču tad, kad mana māte aizgāja viņsaulē, sapratu, – cik labi, ka, neraugoties uz visām manis piedzīvotajām grūtībām, jā, arī psihoemocionālajām, biju viņas balsts un devu viņai iespēju nodzīvot savās mājās teju līdz pēdējai mūža stundiņai. Nenožēloju neko. Man pietrūkst manas mammas, un tikai tagad apzinos, cik ļoti viņu mīlēju.
Es ļoti labi saprotu šo vīrieti, viņam patiesi ir smagi, taču mēs nevaram izmainīt vecus cilvēkus, mēs varam tikai mainīt savu attieksmi pret viņiem, taču mācīšanās, kā to izdarīt, var ilgt gadiem. Var to saukt par karmu, kas jāatstrādā, vai likteni, vienalga, – tas ir pārbaudījums, ar ko jātiek galā, lai augtu un ļauno pārvērstu labajā.
Reklāma