Mājvieta mūža nogalei – “Pansija Rauna”

Līdz mūsdienām saglabājusies Raunas mācītājmuižas apbūve, kur šobrīd ierīkots sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs “Pansija Rauna”, kas ir nodibinājuma “Raunas evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas centrs” 2015. gadā izveidota struktūrvienība.

Šo gadu laikā aprūpes iestāde ir manāmi paplašinājusies, aizpildot visas vietas. Iestādē izmitināti 60 iemītnieki no dažādiem novadiem, visvairāk no Cēsu, Valmieras un Smiltenes.

Iespējams, ka daudzus mulsina nosaukums “Pansija Rauna”, kas varētu domāt, ka iestāde strādā pēc pansijas struktūras, taču izrādās, ka tā ir ilgstošas un īslaicīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, kas sniedz aprūpes pakalpojumus pilngadīgām un pensijas vecumu sasniegušām personām jeb kā tautā teic pansionāts.

“Nākam pretim, tagad esam uzņēmuši maksimālo klientu skaitu. Gribētāji būtu vēl, bet vairāk uzņemt nevaram,” stāsta struktūrvienības “Pansija Rauna” vadītāja Iveta Līviņa. Ikdienas dzīve norit līdzīgi kā citos pansionātos, taču atšķirīgais šajā iestādē ir tas, ka īpaša vērība tiek piešķirta garīgai aprūpei, proti, klientiem ir iespēja regulāri piedalīties dievkalpojumos un svētbrīžos, ko liela daļa labprāt arī izmanto. “Ir klienti, kuri uz  aktivitātēm ir visai kūtri. Turklāt puse no visiem ir gulošie. Gada nogalē mums bija jau skaists pasākums, kad pansijā viesojās grupa “Zeļļi”. Ik pa laikam paši cenšamies savam priekam kaut ko noorganizēt, lai ikdienu padarītu interesantāku,” atklāj I. Līviņa un piebilst, ka pašreizējās neziņas apstākļos tuvinieku apciemojumi tiek atteikti.

Sociālā darbiniece Anita Lubūze pastāsta, ka šo gadu laikā “Pansija Rauna” iesaistījusies aktivitātēs, lai uzlabotu klientu dzīves kvalitāti un piedāvātu tiem daudzveidīgākas laika pavadīšanas iespējas. Viens no tiem ir projekta “Vingrošanas laukums senioriem”, kas izveidots “Pansijas Rauna” teritorijā. Rezultātā tapusi kvalitatīva āra infrastruktūra (ar dažādiem trenažieriem vingrinājumu veikšanai un tamlīdzīgi), kas pieejama gan pansijas iemītniekiem, gan arī pārējiem Raunas pagasta iedzīvotājiem. Senioriem laukums būs pieejams, lai veiktu vingrinājumus, kas nepieciešami tieši šai paaudzei. “Ir patīkami dzīvot un strādāt šādā vidē, kur vērojama attīstība un rūpes par iedzīvotājiem. Konkrēti šis projekts saucas “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai”, tā ietvaros tika piesaistīts arī fizioterapeits, kas bija vērtīgi visiem pansionāta iemītniekiem,” min A. Lubūze un piebilst, ka projekts ir noslēdzies, bet sadarbība ar fizioterapeitu joprojām turpinās. Tagad pie viņa vizītē var pieteikties arī dienas centrā “Žēlsirdība” (Raunā).

Darbavieta vairākiem desmitiem cilvēku

“Pansija Rauna” nodrošina darbu 31 darbiniekam. Šajā brīdī visas vakances ir piepildītas. Līdz šim ilgi tika meklēts sociālais rehabilitētājs, nupat viens cilvēks ir pieteicies un cerams, ka uz palikšanu. “Darbinieku jautājums ir sāpīga tēma ne tikai pie mums, bet daudzviet. Paši pagājušā gada februārī saskārāmies ar kovidu un tad izjutām, ko nozīmē, kad nav kas strādā, jo darbinieki slimo ir vai karantīnā. Izlikām pat paziņojumu, ka meklējam cilvēkus, kas uz to brīdi nāktu palīgā. Nekāda lielā atsaucība nebija, pieteicās vien pāris cilvēku,” atminas I. Līviņa. Savukārt, painteresējoties par vakcinēšanās aptveri, visiem darbiniekiem ir Covid-19 sertifikāts. Vienīgi viena darbiniece, kura atrodas atvaļinājumā, lēmumu vēl nav pieņēmusi.

Grūtie brīži mijas ar priecīgiem

Sociālā aprūpētāja Anita Šīre iestādē strādā no tās dibināšanas dienas. Aprūpētājas darbu sākusi 2008. gadā sociālās aprūpes centrā “Rauna”, kad tas beidza pastāvēt, viņa devās strādāt uz “Pansiju Rauna”. Viņas galvenie pienākumi ir klienta pašaprūpes, pamatvajadzību un mobilitātes spēju izvērtēšana un individuālā aprūpes plāna sastādīšana. “Visas komandas mērķis ir palīdzēt uzlabot veco cilvēku dzīves kvalitāti. Tās ir individuālas sarunas ar klientu par viņu interesējošām tēmām. Izpildu viņu lūgumus, piemēram, no veikala atnesot kādu vajadzīgu lietu vai kārumu. Pavadu pie ārsta, atvedu mājās no slimnīcas, palīdzu saģērbties, pavadu pastaigās pa teritoriju,” pastāsta Anita un atzīst, ka smagākie brīži darbā ir tad, ja redzi, ka klientam ir grūti, veselības stāvoklis pasliktinās, bet tu esi bezspēcīgs, jo palīdzēt nevari un klients aiziet no šīs dzīves.

Protams, netrūkst arī priecīgu brīžu. “Man prieku sagādā mirkļi, kad esmu kādam palīdzējusi un cilvēks man pasaka lielu paldies. Tad ir sajūta, ka mans darbs ir vajadzīgs un novērtēts,” papildina Anita un teic, ka, strādājot ar slimiem un veciem cilvēkiem, izdegšanas sindroms piezogas nemanāmi. “Brīžiem jūti, ka viss, es vairs nespēju, bet man ir labi kolēģi, kuri mani labi pazīst un atbalsta. Jo īpaši mūsu direktore Iveta un sociālā darbiniece Anita. Kad ir šāda krīze, tad iesaka paņemt  atvaļinājumu un atpūsties. Tā arī esmu darījusi, tad dodos uz Islandi vai Norvēģiju pie meitām un uz to laiku aizmirstas visas problēmas, tiek iegūta enerģija un spēks, atgriežoties pie ikdienas pienākumiem,” pieredzē dalās sociālā aprūpētāja.