Lugažu dzelzceļa stacijā piemin, atceras un godā uz Sibīriju izsūtītos

Laikā, kad Latviju modina pavasara vēstneši, katru gadu 25. martā daudzviet notiek 1949. gada 25. martā padomju režīma uz Sibīriju izsūtīto iedzīvotāju piemiņas diena. Šo otrdien, skanot smeldzīgai melodijai, Valkas pagastā, Lugažu dzelzceļa stacijas teritorijā pie Piemiņas akmens komunistiskā terora upuriem, nesot ziedus un svecītes, sapulcējās vīri un sievas sirmām galvām.

Šie Latvijas vēsturē baismīgie un traģiskie notikumi notika pirms 76 gadiem. Vēstures liecības liecina, ka no Lugažu dzelzceļa stacijas 1949. gada 28. martā ar ešelonu Nr.97324 izveda 1152 cilvēkus, no tiem aptuveni 650 bija Valkas novada iedzīvotāji. Galastacijā Krievijā, Asino Tomskas apgabalā, ešelons nonāca 10. aprīlī.

Piemiņas brīdī Valkas Politiski represēto nodaļas priekšsēdētājs Kārlis Albergs atzina, ka viņam ir patiess prieks redzēt tik daudz klātesošo.

“Pirmdien bijām piemiņas pasākumā Kārķos. Teicu vārdus, kurus mums ir nepatīkami dzirdēt, – kad mēs, represētie, vairs nebūsim klātesoši šiem piemiņas pasākumiem, vēsturē paliks tikai ieraksti par šiem traģiskajiem notikumiem. Arī šodien esam atnākuši gandrīz visi, kas esam represētie. Paldies organizatoriem par šo pasākumu. Laiks iet uz priekšu, mēs novecojam. Daudz kas piemirstas, bet šos notikumus nevar aizmirst. Atceroties 1949. gada notikumus, gribas vilkt paralēles ar Krievijas karavadoņu darbiem Ukrainā. Ja var mazus bērnus izvest no Ukrainas uz Krieviju? Lai izaudzinātu un papildinātu karotāju rindas? Ceru, ka beidzot Latvija un Eiropa ir sapratusi, ka mums tikai pašiem sevi ir jāvar aizsargāt. Ja šodien lielais sabiedrotais – ASV – var pateikt, ka Eiropa ir viņu konkurenti, nopietni liek aizdomāties. Mums ir atvēlēts maz laika savai aizsardzībai.”

Atceres brīdī piedalījās arī Ērģemes pagasta Omuļu iedzīvotāja Austra Piebalga. Sirmgalve saviem likteņa biedriem bija atnesusi sniegpulksteņu pušķi no sava piemājas puķu dārza. To kopā ar pārējiem represētā nolika piemiņas akmens pakājē.

“Mani uz Sibīriju aizveda sešus gadus vecu. Māsiņai bija tikai pusotrs gads, brālītis nedaudz vecāks. Visi izdzīvojām, un vecāki 1956. gadā mūs visus trīs bērnus pārveda mājās. Savās mājās netikām dzīvot, jo tur bija ielaisti svešinieki. Tagad brālis dzīvo dzimtas mājās Omuļos, bet es ieprecējos citās mājās savā dzimtajā vietā. Man šī diena ir ļoti svarīga. Braucot mājās, brauksim caur Ērģemes kapiem, kur atdusas mammiņa un tētis,” ar aizkustinājuma asarām acīs stāsta izsūtītā A. Piebalga.

To, ka ikvienam piemiņas brīža apmeklētājam izsūtījuma gadi svešumā uzjundī sāpīgas atmiņas, apliecināja sirmgalvju nopietnās sejas un cieņā noliektās galvas. Viņi par spīti Sibīrijas bargajiem dzīves apstākļiem izdzīvoja un joprojām ir dzīvi un nesalauzti.

Piemiņas pasākumu organizēja un vadīja Valkas pagasta saieta nama “Lugažu muiža” vadītāja Zane Mīļā.

Vairāk foto no pasākuma – www.ziemellatvija.lv, sadaļā “Foto”.

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.