Lielpilsētas kņadu atstāj pagātnē un izbauda lauku dzīves privilēģijas

Nesen vietējie pamanīja, ka Kārķos viesojas LTV raidījuma “4. studija” komanda, lai veidotu sižetu par cilvēkiem, kuri meklējuši dzīvesvietu laukos un veiksmīgi to atraduši. Paviesojušies arī “Ķirbīšu” sētā, kur apmeties Edgars Dreimanis ar dzīvesbiedri Jolantu un bērniem.

Ģimene īpašumu “Ķirbīši,” iegādājās jau pirms pieciem gadiem, bet no Rīgas uz laukiem pārvācās pirms diviem gadiem.

Punktu pieliek pandēmija

Māja bija apdzīvojama uzreiz, taču pēc remonta noteikti prasījās. Edgars zina pastāstīt, ka iepriekšējie saimnieki “Ķirbīšus” galvenokārt izmantojuši kā vasaras māju. Kad skatījuši īpašumus laukos, bijis svarīgi, lai apkārt būtu arī neliela zemes platība ar mežu. “Ķirbīšiem” klāt nāca pāris hektāru lauksaimniecības zemes un neliela jaunaudzes platība. Svarīgs kritērijs bijis arī tas, lai māja neatrastos tālu no šosejas.

 “Pirms dažiem gadiem viesojāmies pie ģimenes draugiem Līgatnes pusē. Tas bija Jāņu dienas rīts, kad piecēlāmies, apsēdāmies zem ābeles un tajā brīdī man prātā pavīdēja doma, ka arī mēs tā varētu dzīvot, ka tā ir tāda fantastiska brīvības sajūta. Kopš tās dienas nepameta sajūta, ka būtu jauki, ka ārpus pilsētas būtu lauku īpašums, kur aizbraukt un ievilkt elpu,” klāsta Edgars, kurš pēdējos divdesmit gadus dzīvojis Rīgā, bet kā jau daudziem saknes un izcelšanās ir laukos. Viņa vecāku un senču dzimtā puse ir Ogres gals. Bērnībā dzīvojis un mācījies Jelgavā, daudz palīdzēts vecākiem dārza, lauku un meža darbos, vēlāk studēts Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tāpēc doma par dzīvošanu laukos arī nav bijusi peļama.

Caur sociālajiem tīkliem Edgara redzeslokā nonāca sludinājums, ka Kārķu pusē māja meklē saimnieku. Apskatītas bildes un secināts, ka tas nebūtu slikts variants. Pēc kāda laika ģimene devusies ekskursijā uz Igaunijas pusi, atceļā intereses pēc iebraukuši apskatīties, kā dzīvē izskatās “Ķirbīšu” mājas. “Protams, redzējām, ka būs nepieciešami ieguldījumi, bet mums uzreiz radās vīzija, kā šī vieta varētu izskatīties nākotnē, ja mēs tai pieliktu roku. Nolēmām, ka māju pirksim. Tātad, līdz tam laikam ar Kārķiem mums nebija nekāda sakara,” atklāj “Ķirbīšu” saimnieks.

Sākotnēji ģimene uz jauno īpašumu braukusi vien vasarā un brīvdienās. “Nekādu ekstru mājā nebija, tikai elektrība. Vasarā jau neko daudz nevajadzēja. Bet pamazām tika ierīkota arī ūdens padeve un izbūvēta kanalizācija. Vēlāk māju nosiltinājām, pamazām, iespēju robežās veicām arī remontdarbus. Taču pastāvīgu dzīvošanu uz vietas vēl atlikām tālākai nākotnei,” min Edgars.

Laikā, kad sākās pandēmija un līdz ar to strādāšana un mācības attālināti, ģimene plānus mainīja. “Praktiski tas bija 2020. gada marts. Tobrīd visiem bija jāsēd mājās. Sapratām, ka varam strādāt no mājām un kāpēc mums maksāt dārgu īres maksu par dzīvokli Rīgā, ja mums ir savs īpašums laukos. Variantu vairs nebija – kravājām somas un braucām uz “Ķirbīšiem”,” viņš saka.

Strādā attālināti

Edgars un Jolanta ir apmierināti, jo, pārnākot uz laukiem, ne vienam, ne otram nav bijis jāatsakās no sava darba. Turklāt, strādājot attālināti, viņi darba pienākumus var veikt tikpat labi kā birojā, jo lauku mājā viņiem ir lielisks interneta pieslēgums. Kāds no bērniem pat izteicies un novērtējis, ka tas ir pat daudz ātrāks un stabilāks nekā Rīgas dzīvoklī. Edgars ir sertificēts mērnieks un ģeodēzists, bet Jolanta ir grāmatvede. Darba specifikas dēļ pēc vajadzības Edgars mēro ceļu uz Rīgu vai citām Latvijas vietām. “Lielākoties visu, kas saistīts ar dokumentāciju un papīra lietām, varu izdarīt attālināti. Bet ir lietas, kuras noteikti jākārto klātienē, tiekoties ar cilvēkiem. Ja man kāds saka, – tas taču ir tāds gabals, tāda braukāšana uz darbu, tad man vienmēr gribas jautāt, vai tiem, kuri ikdienā dzīvo Rīgā un katru dienu mēro ceļu uz savu darbavietu, pavada laiku sastrēgumos, tas rezultātā neprasa tikpat daudz laika? Skaidrs, ka aizņem,” spriež Edgars un papildina, ka arī bērniem pārnākšana uz laukiem nav sagādājusi raizes, jo bijusi iespēja pāriet uz tālmācību.

Sadraudzējas ar bitēm

Ģimene liek galdā pašu ievāktu medu. Par to, kā tikuši pie bitēm, viņiem ir interesants stāsts. Pirmajā gadā, kad jau te pastāvīgi sākuši dzīvot, pamanījuši, ka mājas pamatos iespietojušas bites, vietā, kur starp laukakmeņiem ir izveidojušās spraugas. Bites bija paguvušas jau nelegāli sanest medu un iedzīvoties. “Apzvanījām kaimiņus, jautājot, vai kādam bišu saime nav gājusi zudumā. Nē, bet cilvēki saka, lai mēs paši gādājot stropu un pārvietojot bites. Zīmīgi, ka vēl pirms apmešanās uz dzīvi “Ķirbīšos” Jolanta bija izteikusi vēlmi apgūt ko jaunu. Izlēma, ka mācīsies biškopību. Iestājās mūžizglītības kursos. Kad sastapāmies ar bitēm reālajā dzīvē, viņa gan turējās pretim, sakot, ka vēl jāizmācās, vēl nav laiks ņemties ar bitēm,” smej Edgars un uzsver, ka tā arī noticis, vietējo cilvēku pamudināti, satvēruši bišu saimi. Bet pie bišu stropa tikuši, pateicoties Strautmaļu saimniecei Dagnijai. Rezultātā viss atrisinājās labi, bites iedzīvojās jaunajā mājiņā. Lai gan pagaidām saimniekiem ir vien šis strops, aizvadītajā vasarā bijis labs medus ienesums. Esot doma nākotnē iekopt vairāk bišu saimju. Turklāt jau pirmā gada rudenī nepilna pushektāra platībā iesējuši dabīgo ziedu pļavu. Tā kalpos kā bitēm, tā arī padarīs viensētu vēl ainaviskāku.

Līdz ar bišu iemitināšanos mājā, bijis vēl kāds pieminēšanas vērts fakts. Medus vācējas parādījušas priekšā, ka tur ir mājas vājā vieta. Proti, kā vēlāk izrādījās, vannas istabā grīdā bija sūcies ūdens. Sākotnēji tas nebija manāms, bet, izjaucot grīdas dēļus, bija skaidri redzams, ka ātrais un lētais remonts ir darījis savu, gada laikā bija radušies krietni grīdas bojājumi. Plaisas izpletušās līdz pat caurumam, kur arī bites bija gribējušas apmesties uz dzīvošanu. Laicīgi to pamanot un novēršot postījumus, izdevās novērst tālākus ēkas bojājumus.

Katra diena nāk ar jaunu pieredzi

“Ķirbīšu” saimnieki acīmredzami ir čakli un rosīgi, jo jau pirmajā gadā tika ierīkota siltumnīca, iekopts mauriņš un puķu dobes. Turklāt, kā jau lauku sētā pienākas un lai dzīve būtu vēl interesantāka, ģimene nolēmusi, ka vēlas uzņemties rūpes arī par kādu mājdzīvnieku. Tā “Ķirbīšu” mājās ienāca četrkājainais draugs – suns vārdā Bulta. “Ir daudzas lietas, uz kurām sākotnēji raugāmies bažīgi, bet tas nav iemesls, lai nedarītu. Esam apmierināti paši un arī bērni. Vai nu esam tādā vecumā, vai tas ir dzīvesveida maiņas dēļ, bet no iepriekšējās dzīves lielpilsētā nav tādas lietas, kas mums tagad pietrūktu,” apgalvo Edgars un piebilst, ka, dzīvojot šeit, var pēc sirds patikas pievērsties arī saviem hobijiem, piemēram, distanču slēpošanai. Arī šajā ziemā slēpes jau iemēģinātas. Savukārt cita viņa aizraušanās ir loka šaušana, tur gan uz sacensībām galvenokārt tika mērots ceļš uz Igauniju. Pamazām arvien vairāk iepazīst arī Kārķu puses iedzīvotājus, līdz šim ģimene savā ceļā sastapusi atsaucīgus, pozitīvi noskaņotus un atvērtus cilvēkus. Tieši pēdējā laikā ģimenei bijusi iespēja iepazīties gan ar citiem jaunpienācējiem šajā pusē, gan pagasta pārvaldi.