Laukos jāmāk dzīvot

Katram ir tiesības uz viedokli. Bet tā vietā, lai priecātos, ka cilvēki nāk dzīvot uz laukiem, atrodas arī tādi, kas pārmet citiem, ka tie spējuši iegādāties īpašumu laukos un var atļauties strādāt no mājām pie datora (attālināti) un labi pelnīt iztikas līdzekļus.

Proti, pie ziņas no Kārķu pagasta “Facebook” konta par to, ka aizvadītajā nedēļā pagastā ciemojās televīzija un veidoja sižetu par cilvēkiem, kas meklē dzīvesvietu laukos (un kas jau to atraduši), par iespējām tur strādāt, bija ne visai glaimojoši komentāri. Viens no tiem, domājams, veltīts raidījuma veidotājiem. Kāds Mārcis komentāros iesaka: “Jūs nointervējat kādu parastu, ierindas cilvēku, kurš nav biezais, kas sevi ir nodrošinājis uz mūžu un var mājās no kompja strādāt, un tad saņemsiet īstu atbildi, ko var darīt jūsu pagastā.” Ar to viņš arī pārmet, ka jaunpienācēji laukos nav fiziska darba darītāji un viss, ko prot, ir klabināt tastatūras taustiņus.

Nezinu, vai komentētājs vispār saprot, ko nozīmē dzīvot laukos. Tīrīt sniegu, lai ziemā tiktu no mājas ārā, nest malku vai pļaut zāli, kopt teritoriju, nav fizisks darbs? Laukos nevar pēc astoņu stundu darba dienas aiztaisīt istabas durvis, ielaisties dīvānā un cerēt, ka siltums istabā atnāks pats, ka malka nebūs jānes, ka ģimenei vakariņas nebūs jātaisa. Turklāt nezinu nevienu, kurš, dzīvojot laukos, pavasarī nerosītos dārzā, slejot jaunu siltumnīcu vai ierīkojot mazdārziņu, nemaz nerunājot par mājdzīvniekiem un lopiņiem. Ja īpašumam klāt ir kūts, tad pat tīrie pilsētnieki nereti sāk audzēt vistas, kazas, lopus. Jā, arī šajā pašā Kārķu pagastā. Viņu vidū arī ģimene, kura pārcēlusies un pagastā ienākusi pirms dažiem gadiem. Iegādājušies māju ar zemi, pēcāk arī lopus. Vairākas govis ir slaucamas. Rītā un vakarā kaimiņi dzird slaukšanas mašīnas skaņas. Patiess prieks par katru, kurš dzīvē atrod ceļu uz laukiem un tiešām tur strādā. Bet kāds darbs tas būs (pie datora vai ne pie datora), tā jau ir katra paša izvēle. Rosīgi, darbīgi, izglītoti un jauni cilvēki laukos ir vitāli vajadzīgi. Taču bez zināšanām un prasmēm, ko un kā darīt (kaut vai izaudzēt tos pašus kartupeļus vai tomātus), laba dzīvošana nekādi nesanāks, arī ne laukos.

Vai tā ir kāda īpaša aura, likumsakarība vai vienkārši sakritība, bet pēdējos gados Kārķu pagastā tiešām ir ienākušas daudzas ģimenes uz dzīvi un palikšanu laukos (un ne tikai no Rīgas). Arī attālināta darba iespējas un cilvēku vispārējā vērtību maiņa ir radījusi jaunu vilkmi uz laukiem, teicis pārvaldes vadītājs Pēteris Pētersons. Viņš arī iedibinājis uzteicamu akciju sociālajos tīklos, kur māja meklē saimnieku (par kuru laikrakstā jau rakstījām), lai pamestos īpašumos un tukšās mājās atkal atgrieztos dzīvība.

Par vairākiem jaunpienācējiem jau esam rakstījuši laikrakstā un stāstīsim vēl, jo zinu, ka viņu pieredze un motivācija pārnākt uz laukiem ir visādā ziņā interesanta un apbrīnas vērta.

Ticu, ka arī citos pagastos ir jaunpienācēji, ģimenes, kuri atraduši savu māju laukos un var dzīvot, tverot brīvības un neatkarības sajūtu. Tāpēc aicinu lasītājus ieteikt savus kaimiņus vai varbūt pieteikties pašiem, ja šķiet, ka jums ir ko pastāstīt par dzīvošanu, strādāšanu laukos. Visi kontakti saziņai ar laikrakstu atrodami lappuses apakšā.