Laime arī ir viena

Pēc Kārļa Skalbes pasaku motīviem

Skumst avota dzelmē velniņš. Skumst sārti noberztais laimes vērdiņš. Laimes… Velniņš piever acis, izgaršodams šo vārdu gluži kā saldējumu.

Kad vējš maigi pāršalc avota viļņus un dzelmē gluži kā zelts sabirst kļavlapu atspulgi, velniņš uztrūkstas kā no miega, jo zina – garām pagājusi laime. Tādos brīžos viņš vairs nepazīst savu sirdi un, kuldams nemieru kā putu vērpetes, iznirst no ūdens, lai paskatītos uz šo vareno dievieti, kuras meklējumos tik daudzu rokās gulējis kā drošības ķīla.

Laime aizslīd – cēla, stalta, majestātiska, bet… viena.

Un velniņš ir apjucis. Viņš šeit, avota dzelmē, no ļaužu pūļa kā no pirts izsprucis – viens, un

laime, cilvēku mājokļos sildīdamās, arī – viena.

Līdz ar aizejošās laimes soļiem pierimst velniņa strauji pukstošā sirds, un pārvērstais vara vērdiņš atgriežas savā niedru mājoklī.

“Pasaule kļuvusi veca un neinteresanta,” laiz­damies miegā, nodomāja velniņš un apsedzās ar savām skumjām kā biezu dūnu segu.

“Pasaule kļuvusi citādāka…” sapņu villaines avotā mērkdama, domāja laime un lūkojās savā atspulgā, lai, ļaužu pūlī ejot, to nepazaudētu…

Nabaga vērdiņš joprojām naivi ticēja, ka viņa pārvērtībām bijusi kāda jēga, un laime, ar mirdzošu vilni sašūpodama avotu, reizēm šo ilūziju dāvāja.

Tikai vējš, griezdams rudens valsī zeltainu kļavu, uzgavilēja dzīvei – manai un tavai, un kļavas plaukstas dāvāja zeltu, padarīdamas ikdienu gaišu. Pasaule atdzima asarā, raudātā par mīlestību, un tā bija vienīgā drošības ķīla, meklējot laimi.

Ilze Zilbere