Kur likt sava darba augļus

Tas brīdis ir klāt, kad zemīte un dārzi sāk atalgot visus, kuri pavasarī nebija slinki, kaut ko sēja un stādīja. Kam raža padevusies krietnāka, tie ar to labprāt padalās ar citiem un vēlas kādu naudiņu nopelnīt, vēl jo vairāk, ja dārzeņu vai ogu audzēšana ir pamatnodarbošanās.

Ir dažādi veidi, kā labumus no sava dārza realizēt, viens no tiem, meklēt pircējus tirdziņos. Tomēr tāda padarīšana prasa laiku un nekad nevari būt pārliecināts, kuru dienu izbrauciens uz tirgu atmaksāsies, kuru ne. Tāpēc vienmēr atzinīgi esmu vērtējusi vietējo audzētāju ideju par pašapkalpošanās veikaliņiem un bodītēm. Viena tāda pašapkalpošanās bodīte atrodas Grotūzī pie Smiltenes. Vēl viena pašapkalpošanās vieta, kur iegādāties sezonas dārzeņus un lauku labumus, man ir zināma Grundzālē, kur aiz sētas pie saimnieku dzīvesvietas skaisti sarindoti kastēs un ķerrā gozējas bioloģiskajā saimniecībā izaudzētie dārzeņi. Ģimene ir aktīva arī sociālajos tīklos, tiklīdz ir jauns piedāvājums, tā jauna bilde iekšā. Un iedzīvotāji ir zinoši, ka, piemēram, kartupeļiem un kabačiem tagad ir pievienojušās arī jaunās bietes un burkāni. Pats var izvēlēties, kādas krāsas, cik lielu kabaci nolūkot. Turpat uz sētas arī ziņojums, kas un cik maksā. Blakus pastkastīte, kurā iemest naudiņu. Saimnieki gan stāstījuši, ka ir bijusi dažāda pieredze, arī gadījumi, kad prece paņemta, bet naudiņa nav atstāta vai atstāta par maz. Bet kopumā plusu esot krietni vairāk.

Te nu gan ir viens “bet” – atrašanās vieta. Jābūt pa ceļam. Ja dzīvo apdzīvotā vietā vai ceļa malā, tad tevi pamanīs un atradīs, notirgot izaudzēto nevajadzētu būt problēmai. Bet, ja dzīvo lauku viensētā, kur tuvākā apdzīvotā vieta ir vairāku kilometru attālumā, tad diez vai tirgotāju kāds īpaši centīsies sameklēt, lai pie viņa iegādātos divus kilogramus gurķu un trīs – kartupeļu. Cita lieta, ja piedāvājums ir īpašs, ja brauc pēc preces vairumā.

Manuprāt, pašapkalpošanās bodīšu ierīkošana ir laba alternatīva, kā izaudzēto veiksmīgi realizēt, tāpēc neizprotu, kāpēc šādu vietu ir tik maz. Ja ir, tad pastāstiet par sevi, lieciet sludinājumus sociālajos tīklos, lai cilvēki par jums ir zinoši. Pieļauju, ka savu lomu nospēlē arī bažas un neuzticēšanās, jo galu galā, nestāvot pašam klāt, negodprātīgi cilvēki jau vienmēr atradīsies.

Nesen Kārķu pagastā saimnieki konstatējuši, ka garnadži nolasījuši desmit krūmus ērkšķogu. Tāpēc iedzīvotājus aicina būt modriem un uzmanīt savus mazdārziņus. Šādā situācijā, sastopot aci pret aci garnadzi, es viņam teiktu Mirttantes vārdiem: “Vai tad man žēl? Aprunāties vajadzēja!”

Priecē, ka ir arī cilvēki, kuri gatavi padalīties ar to, kas pašiem paliek pāri, par baltu velti. Arī Valkā atsevišķās ielās pie iedzīvotāju mājām pērn bija izliktas kastes ar dažādiem labumiem – ja kādam vajag, nāciet un ņemiet, nesviedīs taču pārtiku mēslainē! Šogad šādus piedāvājumus vēl neesmu manījusi, tuvāk rudenim tie noteikti parādīsies. Pērn starp šādiem labumiem pie sētām bija izlikti kabači, bumbieri, āboli.