Krieviju pārvalda Dievs, apgalvo Putins

“Es gribu atsaukties uz maršalu Minihu, kas teica, ka Krieviju pārvalda Dievs, jo citādi nav iespējams izskaidrot, kā šāda valsts pastāv” – šos Krievijas prezidenta Vladimira Putina vārdus aizvadītajā nedēļā apspēlēja visi Krievijas propagandas raidījumi.

Kopumā visa pagājusī nedēļa Kremļa ideologiem pagāja, sūtot sabiedrībai vēstījumus par Krievijas izredzētību. Līdztekus izskanēja stāsti par to, ka Rietumi uzkurina kodolkara kaislības un vēlas karu ar Krieviju, lai to iznīcinātu. Tajā pašā laikā propagandistu retorikā nebija ne miņas no kādreiz izspēlētā upura sindroma.

Jaunākais naratīvs ir šāds: Rietumi ar ASV priekšgalā zaudē vadošo lomu pasaulē, tādēļ savā izmisumā žvadzina kodolieročus un vēlas iznīcināt Krieviju. Bet Krievija ir neuzvarama, tā ir “brīvās pasaules” avangardā, un to atbalsta divas trešdaļas pasaules valstu.

Protams, propagandisti klāstīja, cik slikti Ukrainai klājas frontē un ka tā esot kļuvusi par Rietumu piegādāto tanku “Abrams” lielāko kapsētu. Bija arī vairāki sižeti no “atbrīvotās” Ukrainas pilsētas Avdijivkas, kur vietējie iedzīvotāji pauda savu sajūsmu par atbrīvošanu no nacistiem.

Jāteic, ka propagandistu vēstījumi ir pilni optimisma un agresijas, un, šķiet, krievi ir diezgan pārliecināti Rietumu nespējā sniegt pienācīgu atbalstu Ukrainai.

Zelenskim ļauj dzīvot tikai Putins

Propagandisti lielu uzmanību pievērsa 6. martā izskanējušajai ziņai, par kuru vēstīja visi Rietumu mediji, ka krievi ar raķetēm apšaudījuši Ukrainas dienvidu ostas pilsētu Odesu Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska un Grieķijas premjera Kirjaka Micotaka tikšanās laikā un, pēc Zelenska teiktā, uzbrukumos ir bojāgājušie un ievainotie. Vietējais Odesas televīzijas kanāls publicējis videoierakstu, kurā redzama Zelenska un Micotaka preses konference, kurā Ukrainas prezidents saka, ka īsi pirms viņu tikšanās noticis Krievijas raķešu trieciens, kas izraisījis cilvēku upurus. Ukrainas karaflote paziņoja, ka Krievijas triecienā cietusi Odesas ostas infrastruktūra un nogalināti pieci cilvēki.

Propagandisti steidza paziņot, ka tās esot viltus ziņas, lai nomelnotu Krieviju. Viņi nenoliedza raķešu triecienu faktu, taču tie bijuši vērsti tikai un vienīgi pa militāro infrastruktūru, kas “kremlinu” ieskatā, protams, ir leģitīms mērķis. Lai pārliecinātu par sava teiktā ticamību, dažāda kalibra politologi un militārie “eksperti” klāstīja, ka tad, ja Krievija patiešām būtu gribējusi uzbrukt abām amatpersonām, armijnieki noteikti nebūtu aizšāvuši garām un no Zelenska un Micotaka paliktu vien pelnu čupiņa. Retoriskie paziņojumi sniedzās vēl tālāk, izskanot apgalvojumiem, ka Zelenskis ir dzīvs tikai tādēļ, ka Putins to atļauj un nedod pavēli viņu nogalināt.

“Šis gadījums tikai vairos izpratni, ka Ukrainai ir jāpiegādā bruņojums un munīcija. Var pieļaut, ka atsevišķi Eiropas valstu līderi būs piesardzīgāki ar savām vizītēm, izvērtējot, kurp viņi dodas, cik tuvu atrodas frontes līnija. Zināms arī tas, ka ar Krievijas raķetēm var sa­sniegt diezgan tālus mērķus, bet jautājums ir par precizitātes spējām, kas nav pašas labākās,” vērtē politologs Andis Kudors.

Politologs uzsvēra, ka ir grūti būt pilnīgi drošiem par Krievijas militārpersonu rīcības motīviem. Pastāv iespēja, ka tā bija kļūda un neprecizitāte. Tāpat nevar izslēgt, ka tā bija mērķtiecīga tēmēšana uz Grieķijas premjeru un Ukrainas prezidentu. Viņš uzskata, ka šis gadījums vēl vairāk palielinās Rietumu pārliecību, ka Ukrainai ir jāpalīdz.

Propagandisti sabiedrībai cenšas iebarot sazvērestības teorijas, ka Rietumi, izvirzot šādas apsūdzības Krievijai, vēlas panākt NATO un Krievijas militāru sadursmi. Odiozais propagandists Vladimirs Solovjovs klāstīja, ka uz Rietumos izskanošo jautājumu, kas krievi tādi ir, ja šādi rīkojas, ir tikai viena atbilde: krievi ir tie, kas pašlaik cīnās pret atdzimušo fašismu.

Krievi ir absolūti pārņemti ar savu mesiānismu, kas, protams, ir arī viltīgs propagandas instruments, jo varai var kļūt bīstama tauta, kura neredz jēgu ciešanām un daudzajiem kritušajiem. Savukārt, ja sabiedrībai tiek iestāstīts, ka tā ir “Dieva tauta” ar vēsturisku misiju glābt pasauli, cilvēki iegūst jēgu visam notiekošajam un vēl jūtas pateicīgi varai.

Nospļauties par Moldovu un pāvestu

Krievijas propagandētājs Solovjovs, runājot par prorietumniecisko Moldovas politisko virzību, paziņoja, ka šī valsts kļūšot par lidlauku, no kura pacelšoties F-16 lidmašīnas, kas tikšot izmantotas ne tikai triecieniem Ukrainā, bet arī Krievijā. Līdz ar to Moldova būšot leģitīms Krievijas mērķis, kuru noslaucīt no zemes virsas. “Moldovu nav žēl, nospļauties par Moldovu,” paziņoja Solovjovs. Proti, Kremļa ideologi nekautrējoties paziņo, ka ir valstis, kuras iznīcināt “nav žēl”, vēl vairāk – Krievijai uz to ir visas tiesības.

Tāpat absolūti dzīva ir Aukstā kara gados pašsaprotamā pasaules sadalīšana lielvaru ietekmes zonās. Krievi jau sen ir paziņojuši, ka NVS valstis ir Krievijas ietekmes zonas un Rietumi tur nedrīkstot līst. Tagad kārta pienākusi Albānijai. Proti, izskanēja žēlabas, ka līdz 1991. gadam Albānija ir pastāvējusi, tikai pateicoties Padomju Savienībai, un šo atbalstu vēlāk sniegusi arī Krievija. Taču tagad “nepateicīgā” Albānija koķetē ar Rietumiem un NATO.

Lai gan propagandisti apgalvo, ka Krievijai nekad nav piemitis koloniālisms, ko tagad spilgti demonstrējot Rietumi, un Krievijas impērija bijusi “labā” impērija bez citu zemju iekarojumiem, tomēr klātesošs ir vēstījums, ka Krievijai ir kādas vēsturiskas “tiesības” uz tām valstīm, kas kādreiz bijušas Krievijas impērijas un vēlāk Padomju Savienības sastāvā.

Šajā ziņā atkal izcēlās Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, paziņojot, ka Ukrainai pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas “mājās” Krievijas sastāvā. “Kāds no Ukrainas bijušajiem līderiem savulaik teica, ka Ukraina nav Krievija,” sacīja Medvedevs, piebilstot, ka šim jēdzienam ir jāizzūd. “Ukraina noteikti ir Krievija,” piebilda Medvedevs.

Savu devu kritikas saņēma arī pāvests Francisks, kurš pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Ukrainai jāizkar baltais karogs un jāsāk miera sarunas ar Krieviju. Solovjovs un citi propagandisti paziņoja, ka tā esot Franciska kārtējā viltība, lai piemānītu Krieviju. Solovjovs arī uzdeva retorisku jautājumu: kādēļ Krievijai būtu jāiet uz kādām miera sarunām ar Ukrainu, ja tās mērķis ir pilnīga Ukrainas kapitulācija un režīma maiņa.

Jūtas kā situācijas noteicēji

Pēc visiem propagandistu vēstījumiem ir skaidrs, ka krievi jūtas kā situācijas noteicēji, kas diemžēl lielā mērā atbilst patiesībai Rietumu nespējas pienācīgi atbalstīt Ukrainu dēļ. Ietekmīgais ārpolitikas žurnāls “Foreign Affairs” nule kā publicēja samērā pesimistisku rakstu ar nosaukumu “Ukrainai laiks iet uz beigām”.

“Ukrainas karavīri frontē ir pakļauti arvien lielākām briesmām – nevis tāpēc, ka viņiem trūkst cīņas gribas vai viņi nezinātu sava ienaidnieka vājās vietas, bet gan tāpēc, ka trūkst munīcijas un karavīru. Ja Rietumi, īpaši Amerikas Savienotās Valstis, nevēlas, lai Ukrainas fronte turpina sarukt vai, vēl ļaunāk, pārtrūkt, tām steidzami jāpastiprina palīdzība. Ja Kijiva vēlas turpināt savus centienus, tai ir jāizdara sarežģīta izvēle par to, kā sagādāt vairāk karavīru. Laiks iet uz beigām,” teikts rakstā.

Jāatgādina, ka tieši atkārtotas mobilizācijas nepieciešamība bija viena no galvenajām domstarpībām starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un nu jau bijušo Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju. Proti, Zalužnijs uzskatīja, ka no jauna mobilizācijas viļņa izvairīties nebūs iespējams, jo frontē katastrofāli trūkst karotāju. Valsts politiskā vadība bija citās domās.

Neliels mierinājums šajā ziņā ir tas, ka “dzīvais spēks” izsīkst arī Krievijai. “Gan Ukrainai, gan Krievijai ir grūtības piesaistīt pietiekami daudz karavīru vecumā no 20 līdz 30 gadiem, kas ir vēlamais kājnieku vecuma diapazons. Kijivai tas ir politikas jautājums; tiek mobilizēti tikai vīrieši, kuri ir vecāki par 27 gadiem. Lai gan Krievijā ir lielāks iedzīvotāju skaits, tās militārās vervēšanas problēmas sarežģī darbaspēka trūkums un simtiem tūkstošu vīriešu emigrācija kopš 2022. gada. Ja Krievija paplašinās savu ofensīvo operāciju apjomu līdz 2024. gada beigām un 2025. gadam, brīvprātīgo skaits būs nepietiekams, un valstij, visticamāk, būtu vajadzīgas vairākas mobilizācijas kārtas,” raksta “Foreign Affairs”.

Žurnāls arī secina: Krievijas priekšrocības karavīru skaita ziņā un militārajā ražošanā pagājušajā gadā ir pieaugušas, savukārt ASV munīcijas piegādes ir ierobežotas, un pastāv risks, ka tās tiks gandrīz pilnībā ierobežotas, jo ASV Kongresā ir strupceļš finansējuma jomā.

Kad Krievija mobilizēja savu kara ekonomiku, Rietumi to nedarīja, bet Ukraina nevarēja. Kad Krievija izveidoja simtiem jūdžu garu un vairāku slāņu dziļu aizsardzības nocietinājumu tīklu, Ukraina to nedarīja. Krievija ieguva vairāk nekā miljonu (pēc dažām aplēsēm, trīs miljonus) artilērijas šāviņu un tūkstošiem bezpilota lidaparātu no saviem partneriem, tostarp Irānas un Ziemeļkorejas. Rietumi tam nespēja līdzināties. Maskava ir darījusi visu iespējamo, lai atjaunotu personālu un papildinātu savus spēkus, savukārt Kijiva vēl nav pilnībā mobilizējusies.

Vienlaikus minētā raksta autori atzīst, ka arī Krievijas resursi nav bezgalīgi un situācija nav Ukrainai bezcerīga, taču tikai ar vienu nosacījumu – ja Rietumi sniedz adekvātu militāro palīdzību.

Rūta Kesnere, LETA