Klusums. Ne tikai Marijas

Biju uz “Marijas klusumu”. Klusums bija ne tikai filmas nosaukumā. Tas iestājās arī manī. Kamēr pār ekrānu slīdēja beigu titri, negribēju steigties pamest kinoteātri, bet vienkārši sēdēt un neko nedomāt, kamēr zemapziņa saliek pa plauktiem visu redzēto.

Es nezināju, ka bija tāds Maskavas latviešu teātris “Skatuve”. Izrādās, 1938. gadā padomju režīms visus teātra darbiniekus – aktierus un tehniskos darbiniekus, ieskaitot garderobistes – apcietināja un nošāva Butovas poligonā. Arī starptautisku slavu ieguvušo latviešu mēmā kino zvaigzni Mariju Leiko (režisora Dāvja Sīmaņa tiešām izcilā filma “Marijas klusums” ir par viņas dzīves pēdējiem gadiem Krievijā).

Un vēl viena atkāpe, – es nezināju par tādu Butovas poligonu, tikai pēc filmas sāku meklēt informāciju. Butovas poligons ir Maskavas apgabalā esoša masu slepkavību vieta, ko Staļina režīma īstenotā Lielā terora laikā (no 1936. līdz 1938. gadam) ierīkoja PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts (NKVD) un izmantoja politisko ieslodzīto, tai skaitā vienkāršo iedzīvotāju, nošaušanai un aprakšanai. Līdz 1938. gada 19. oktobrim Butovas poligonā nošauti
20 765 cilvēki.

Latviešu teātri “Skatuve” iznīcināja, padomju režīmam īstenojot Latviešu operāciju. Tā notika pēc NKVD rīkojuma, lai sagrautu latviešu it kā nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā. Tika apcietināti visi latviešu biedrību locekļi, visi politemigranti no Latvijas, kuri bija PSRS ieradušies pēc 1920. gada, visi Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus, un citi latvieši, kuri tika turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju un nacionālistisku darbību. Ir saglabājušies dati par vairāk kā 22 tūkstošiem 1937. un 1938. gadā apcietinātajiem un notiesātajiem latviešiem. Zināms, ka no viņiem 16 573 ir nošauti un aprakti masu kapos dažādās PSRS vietās. Arī teātra “Skatuve” trupai inkriminēja piederību latviešu nacionālistiskajai organizācijai, spiegošanu un izlūkdarbību, kas vērsta pret pastāvošo iekārtu.

Filma “Marijas klusums” ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai pēc tur dzīvojošās meitas nāves parūpētos par savu nesen piedzimušo mazmeitu, un tur kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieku un upuri.

Kāpēc vispār par to runāju šajā redakcijas slejā? Domājot, kāpēc izveidojas represīvas, autoritāras valsts iekārtas un kā cilvēkam tādā iekārtā saglabāt savu pašcieņu. Diemžēl – nekādi, ja gribas dzīvot. Režīms citādi domājošos, kuri pretojas, samaļ, bet pārējos pakļauj ar spēku un iebiedēšanu. Viena daļa apzināti kļūst par režīma pakalpiņiem, bet viena daļa nedomā vispār, tikai primitīvi eksistē.

Risinājums ir nepieļaut šāda režīma izveidošanos, proti, apcirpt jau iedīglī tā pirmās pazīmes, bet tas var būt diezgan nereāli. Mūsdienu pasaulē ir citas metodes masveida nošaušanas vietā, ar cilvēkiem var manipulēt rafinētāk, slīpētāk, tā, ka viņi to pat nemana, līdz ir par vēlu.