Klausiet vecākus!

Kad mana paziņa izstāstīja, ka bijusi Turcijā un ielikusi jaunus zobus kā pērles, es skeptiski teicu, – nu gan tev drosme. Un ja nu kas ne tā, tas jau arī dārgi, un mazums kā… utt. Viņa pasmējās: “Beidz, tur ir tādas klīnikas, un brauc no visas pasaules.” Stāstīja, kā process notiek, cik viss tur moderni un labi, tevi aptekalē kā princesi, atved, aizved, izmitina. Personīgais tulks utt. Summa, kas beigās par divreizēju lidošanu un dzīvošanu tur, sanāk pieklājīga, taču salīdzinoši daudz mazāka nekā Latvijā par implantiem. Nu jā, tas nav man, nodomāju.

Tad atbrauca no ārzemēm cita paziņa un, cita starpā, kaut ko par Turciju ieminējās. Ā, biji ceļojumā? Nē, zobus taisīju. Opā! Jā, tas pats stāsts, tikai nedaudz atšķirīga vajadzība, bet es tik un tā domāju – tas nav man. Esmu bailīga, man ir 1001 jautājums, galvā rodas 10 sliktākie iespējamie scenāriji un galu galā – tā ir mana veselība, nevar riskēt.

Un tad mana kolēģe no citas avīzes pasmējās, ka ilgi sēdēs uz maizes un ūdens, jo paņēmusi kredītu zobiem. Līdzjūtīgi māju ar galvu, jā, traki, traki, zobi ir dārgi, bet nav jau variantu. Turciju neminēju, vien prasīju, kur un kā. Jums labi, jums Valmiera blakus, viņa teica. Mjā. Ir gan.

Šitā var māt ar galvu un spriedelēt, līdz pašam tai zobārsta krēslā jāiesēžas un pēc tam par pakalpojumu jāsamaksā. Labi, ja procedūra ir vienkārši labošana un nav jādodas uz kādu smalku klīniku, kur tev pildīs kanālus vai raus dzerokli. Kad man tā stunda sita un bija jādodas uz to pašu praksi, kuras dēļ mana kolēģe kredītā iedzīvojās, lai kā censtos meklēt pozitīvo – visu taču izdarīja uz urrā –, garastāvoklis bija zem nulles.

Man zoba raušana maksāja 127 eiro. Šprice, stangas, divas trīs minūtes sasprindzinājuma un zobs ārā. Kā rodas šāda summa? Nav ne jausmas. Protams, viss bija ļoti labi. Tiešām. Līmenī. Anestēzija tāda glauna, lūpa nekļuva nekustīga, vien raujamā zoba apkārtne. Pēc tam brūci sašuj, kas man bija liels pārsteigums. Bet tik un tā cena šķita neadekvāta. Esmu atpalikusi? Citi saka, jā, tā tagad tas maksā. Saprotu jau, saprotu, nu, protams, cilvēki mācījušies, kabinets, aparatūra maksā utt., bet mani šādi cipari “gāž no kājām”.

Un tad es padomāju, cik cilvēku pazīstu, kuriem mute tukša vai runājot redzams, ka trūkst kāds zobs. Nolaidība, neuzņēmība, bailes no zobārstiem vai tomēr situācijas ķīlnieki? Cik ir tādu cilvēku, kuri dzīvo no algas līdz algai?! Ziniet tādus? Tie ir un būs tie, kuriem zobārsts būs tikpat neiespējama misija, kā aizbraukt uz Karību jūru pasauļoties. Ja sauļoties otrā pasaules malā nu tiešām ir vien jauka izklaide, tad zobi – vitāla nepieciešamība.

Labi tur, kur lauku teritorijās vēl strādā, tā teikt, veco laiku zobārsti, kas par labošanu paprasa 35 vai 55 eiro. Turieties pie tiem kā pie laimes lāča, jo tai laikmetīgajā pasaulē cena būs 100+. Valsts zobārstniecību no saviem pleciem nometusi un atdevusi tikai privātās rokās, tā teikt – dzīvojiet ar vai bez zobiem, mums gar to nav daļas.

P.S. Ak, pareizi man tēvs teica – mācies, meit, par zobu tehniķi, allaž naudiņa būs. Un ko es? Neklausīju.