Kas tie par svētkiem?

Tie tik bija svētki! Nu, dziesmu un deju svētki. Nenoskatījos nevienu koncertu, no laika gala nepatīk masu pasākumi. Pūlis par prieku pūlim dzied un dejo. Vai tam ir kāds sakars ar svētkiem? Man tā nešķiet.

Mans viedoklis, visticamāk, atšķiras no daudzu citu sajūtām, bet man šķiet, ka no reizes uz reizi šis pasākums arvien vairāk komercializējas un arvien vairāk attālinās no svētku būtības. Svētki, iespējams, tie ir rīkotājiem, arī skatītājiem, bet dalībniekiem? Nebeidzamie mēģinājumi, braukāšanas šurpu turpu, gulēšanas sporta zālēs uz grīdas, stāvēšanas rindās, dažādi liegumi un noteikumi. Un pamazām prieks par skatēs izcīnīto iespēju piedalīties šajā masu pasākumā svētku sajūtu saīdzina.

Arī pēc svētkiem emocijas nav rimušas. Lasu, dalībnieki sabojājuši “Daugavas” stadionu, LNKC būs jākompensē daudzu tūkstošu nodarītā skāde, jo dejotāji pie sienām žāvējuši tautastērpus.  Kaut kur jau tiem teju 17 tūkstošiem dejotāju bija tie savi tērpi jāžāvē. Par to, kā piedabūt visu to masu sinhroni dejot dažnedažādos zīmējumos, bija padomāts, bet par to, kur žāvēt salijušos kostīmus, ne. Iespējams, lētāk būtu bijis izdomāt, bet tagad jāmaksā radītie zaudējumi. Nu nekas, nopelnīts ir neslikti, var arī samaksāt.

Pēc svētkiem dzirdēja arī sūkstīšanos par to, ka dalībnieki dzēruši (lietojuši alkoholu) skolās, kur palikuši pa nakti, neesot smuki. Bet, mīlīši, sadzenat 40 tūkstošus Rīgā, liekat gulēt uz fizkultūras zāļu un mācību klašu grīdām un vēlāk sūdzaties, ka tie cilvēki dzer? Kabinetos un VIP ložās sēžot, ir grūti iedomāties, ka ļaudīm, kas sadzīti Rīgā no novadu novadiem, tas ir ne pārāk ērti, turklāt pašdarbības ļaudīm tā ir iespēja atpūsties no ikdienas, rutīnas. Un kas tad mūsu cilvēkam ir svētki, izraušanās no ikdienas bez iedzeršanas? Tie nav nekādi svētki.

Man šķiet, ka, skrienot pēc skaitļiem un cipariem, ir pazaudēta šo svētku galvenā jēga un pamats. No dziedāšanas svētkiem Dikļos pirms vairāk nekā 150 gadiem esam nonākuši līdz pelnīšanas svētkiem, dzīšanās pēc vairāk, skaļāk, spožāk. Protams, skatītāji lielākoties laimīgi, arī dalībniekiem nosēdīsies rūgtums, paliks skaistas atmiņas, taču, iespējams, ir vērts padomāt, par ko ir šie svētki un kas ir tie, kas šos svētkos veido – par parastiem ļaudīm no laukiem, kas savā brīvajā laikā dzied un dejo. Un ir pelnījuši svētkus.