Kas ir brāļi Vanagi?

Visticamāk, ir daudz plašākam ļaužu lokam nezināmu cilvēku, kuri ieauduši savu pavedienu  Smiltenes pilsētas daudzkrāsainajā vēstures stāstā, kas, viņu aizsākts, turpinās joprojām, –  tā vai citādi, piemēram, kā  sekas kādai senākai rīcībai vai lēmumam. Un tai vēsturei jau nav jābūt simtgadīgai, sirmai, noputējušai, pietiek atskatīties gadus 20–30 atpakaļ. 

“Pārdomas par to, kādēļ cilvēkiem ir vajadzīga vēsture, ar zināmu pārsteigumu sev pašiem varētu aizvest pie atziņas, ka pagātne mūs ietekmē arī tad, kad tās notikumi jau sen aizplūduši laika upē. Jo vēsture ļoti līdzinās cilvēka biogrāfijai, tā ir klātesoša arī tad, ja mēs par to maz zinām.”

Tā nav mana atziņa, to savā apcerējumā par vēstures jēgu vai bezjēdzību rakstījis Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents.  Šo viņa darbu “izvilku” no interneta dzīlēm pēc tam, kad ne viens vien “Ziemeļlatvijas” lasītājs nopriecājās, uzzinot, ka “STV Studija” ar pašvaldības atbalstu veidos dokumentālu filmu par smiltenieti Māru Leju, bet vairāki palsmanieši – videostāstu par Palsmanē savulaik nodibināto estrādes ansambli “Palsa”. Uzklausīju arī aicinājumu kādam turpināt celt dienasgaismā Smiltenes citus radošos cilvēkus, piemēram, Smiltenes Tautas teātra aizsācēju Liliju Duku un teātra vēsturi vispār, “8.CBR” estrādes ansambli “Oktāva” un Aivaru Siliņu un viņa komponētās dziesmas, brāļus Vanagus un viņu dziesmas. Stop, kas ir brāļi Vanagi? Mājot ar galvu, jā, Dukas vārds ir zināms, par “Oktāvu” arī dzirdēts (tikai kas tajā spēlēja?), nu jau mūžībā mītošais mūziķis Aivars Siliņš viņa dzīves laikā uz šīs zemes ir bijis vairāku manu rakstu varonis, apstājos pie brāļiem Vanagiem. Nekā. Nekādu atmiņu uzplaiksnījumu. Tātad man nezināmi cilvēki.

Ar to ir kā ar Rīgu, kas nekad nebūs gatava. Ja būtu kāds entuziasts, kurš gribētu turpināt Smiltenes vēstures pētnieka, grāmatas “Smiltene. Laiki un Likteņi” autora Jura Zušmaņa darbu, viņš varētu atrotīt piedurknes un mesties iekšā gadiem ilgā izpētes procesā.

Bet šobrīd man ir patiess prieks par to, ka mūsu “STV Studija” veidos filmu par Māru Leju un par viņas vērienīgajiem  un krāšņajiem deju uzvedumiem pēc pasaku motīviem, ko Māra daudzus gadus pēc kārtas iestudēja Smiltenes kultūras namā (vēlāk tas pārtapa kultūras centrā), iesaistot un uz skatuves dažādās lomās uzvedot simtiem bērnu, pusaudžu un jauniešu.  

Dokumentālā filma par Māru, kas vēl tikai taps, vienus varbūt rosinās tikai atcerēties, bet citus padomāt, ka nav nozīmes, vai tu dzīvo provincē vai lielpilsētā, – ja tev ir sapņi, enerģija un mērķtiecība, tos var īstenot jebkur, vienīgi mazpilsētā  varbūt  – nedaudz piezemētāk, tolerantāk (te gan jāpiebilst, Brektes sienas glezna uz Rīgas 40. vidusskolas sienas  izraisīja “vētru” arī galvaspilsētā).