Sandra Pētersone
Aizvadītajā piektdienā, 25. martā, arī Smiltenē pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” notika atceres pasākums 1949. gada deportāciju upuru piemiņai.
1949. gada 25. marta deportācijas ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm, padomju okupantu vara uz Sibīriju toreiz izsūtīja līdz pat 44 tūkstošiem Latvijas cilvēku, tai skaitā teju 11 tūkstošus bērnu.
Karā parastie likumi nepastāv
Kopš 1949. gada deportācijām apritējuši 73 gadi, tolaik deportētie bērni nu jau ir sirmgalvji cienījamos gados, bet nu arī viņiem atkal nākas piedzīvot trauksmainus laikus. Tepat netālu, Eiropā, Ukrainā, atkal plosās karš, miljoniem civiliedzīvotāju ir spiesti pamest mājas un doties svešumā bēgļu gaitās, bet daudzi iet bojā Krievijas armijas uzlidojumos.
Karš Ukrainā atbalsojās arī represēto piemiņas pasākumā Smiltenē, to savās uzrunās uzsvēra gan Smiltenes novada politiski represēto nodaļas “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs, politiski represētais blomēnietis Arvīds Kaupe, gan Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece Astrīda Harju, gan Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs Reinis Kulbergs.
Tieši tagad ir ļoti svarīgi atgādināt traģiskos vēstures notikumus, un vecākā paaudze vēl var atcerēties, kas ir karš, uzsver Arvīds Kaupe.
Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, viņam bija astoņi gadi, Arvīds kā mazs zēns redzējis, kā tiek bombardēts kara lidlauks netālu no viņa mājām, dzirdējis, kā mājas šķūnī vaid ievainotie, redzējis, kā pa ceļu garām vecāku saimniecībai Valmieras virzienā plūst bēgļu straumes.
“Karš ir tad, kad parastie likumi vairs nepastāv, bet politiski represētie vienmēr bijuši ar cerībām pilni un arī tagad cer, ka Ukrainā konflikts beigsies un līdz mums kara briesmas nenonāks,” savā uzrunā uzsvēra Arvīds Kaupe.
Viņš arī atgādināja, kas pirms 73 gadiem notika Baltijas valstīs, proti, 25. marts bija diena, kad padomju komunistiskais režīms sāka cilvēku masveida izsūtīšanu no Baltijas valstīm.
“Viss tika izplānots iepriekš Maskavā, tika nosūtīta slepena pavēle Baltijas valstu valdībām un pēc tam notika pati izsūtīšana. Šajās dienās no Latvijas tika nelikumīgi un prettiesiski izsūtīti vairāk nekā 40 tūkstoši civiliedzīvotāju – salādēti vagonos un aizvesti uz dažādiem Sibīrijas rajoniem. Vienmēr, kad notiek šādi lieli traģiski notikumi, kas ietekmē visu tautas dzīvi, rodas jautājums, kāpēc. Tā arī šoreiz var uzdot šo jautājumu. Otrais pasaules karš jau bija beidzies, no kara beigām bija pagājuši četri gadi. Daudz bija sagrauts, to visu vajadzētu mierīgā laika posmā atjaunot, tomēr Maskavā sēdošais ūsainais Staļina tētiņš, kā viņu toreiz daudzi sauca, izdomāja savādāk, jo komunistiskais režīms jau nebija drošs par sevi. Baltijas valstu okupāciju neatzina daudzas Rietumu valstis. Citas to izteica skaļi, citas noklusēja. Mežos vēl bija mežabrāļi, kas neļāva vietējai varai, īpaši attālākos rajonos, veikt savu darbību. Un vēl, kāpēc vajadzēja to darīt, bija tas, ka latviešu zemnieks nekādi negribēja atteikties no savas iegūtās zemes un stāties kolhozos. Bija jau dzirdēts, kāds bija liktenis kolhoziem Padomju Savienībā. Visa šā rezultātā notika masveida izsūtīšana. Un tā rezultātā padomju režīms savas pozīcijas Baltijas republikās daļēji nostiprināja.
Tagad okupācija notiek Ukrainā,” uzsver Arvīds Kaupe, sakot arī lielu paldies visiem, kuri atnāca uz atceres pasākumu.
Mieru un brīvību par naudu nevar nopirkt
Piemiņas pasākumā pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” savu godinājumu un cieņu visiem represētajiem, kuri izsūtījumā izgāja savu krusta ceļu, Smiltenes novada pašvaldības vārdā izteica domes priekšsēdētāja vietniece Astrīda Harju un citas pašvaldības amatpersonas, ziedus pie “Sašķeltās ģimenes” nolika arī Smiltenes novada vidusskolas skolēnu delegācija un skolas vēstures skolotāja Jeļena Dombrovska.
“Šodien mēs esam kopā, arī lai mācītos to, ka mieru un brīvību nevar nopirkt ne par kādu naudu, to nevar iegūt dāvanā kā balvu, to var tikai izcīnīt. Un šodien mēs visi atkal esam uz barikādēm, tikai mēs esam miera pusē, bet Ukrainas tauta ir kara šausmās un postā. Šodien vairāk kā nekad mums visiem atkal vajag sadoties rokās, būt vienotiem un atbalstīt ukraiņu tautu, novērtēt savu brīvību un palīdzēt Ukrainas tautai caur šāviņu zalvēm un dūmiem atkal ieraudzīt sauli,” uzrunā teica Astrīda Harju.
Atbalstīt Ukrainu tās brīvības cīņās aicināja arī Smiltenes kultūras centra mākslinieciskā vadītāja Madara Mūrniece.
“1949. gadā izsūtīšana atņēma ne tikai mīlošus vecākus un vecvecākus, gādīgus tēvus un mātes, mīļus brāļus un māsas, draugus un paziņas, bet arī čaklus un spējīgus savas zemes saimniekus, mūsu tautas inteliģenci, sava amata meistarus, personības, kuri būtu varējuši ar savu darbu un savu esību stiprināt mūsu valsti un nāciju nākamajām paaudzēm. Tas šķiet pavisam neticami, ka arī tagad, 21. gadsimtā, pasaule saskaras ar vārdos neaprakstāmu un bezjēdzīgu postu, karu Ukrainā. Tāpēc šodien lūgsimies, pieminēsim un godināsim ikvienu, kurš cietis un cieš no paša lielākā ļaunuma, no tā, ko necilvēks cilvēkam spēj nodarīt,” aicina Madara Mūrniece.
Vairāk foto no atceres pasākuma Smiltenē ŠEIT.
Reklāma