Karš sagrauj un izposta cilvēku dzīvi

“Mums bija lieli plāni, sapņi, darbs un savas mājas pirms kara un tagad nav vairs nekā, tikai cerības ātrāk braukt atpakaļ uz savu Ukrainu un satikties ar savējiem,” ar smagām nopūtām, slaukot asaras, saka Ukrainas kara bēgļi, kas aizvadītajā nedēļā Valkā ieradās no Harkivas.

Valkā kopā ar saviem bērniem – pārsvarā jauniem puišiem – un mājdzīvniekiem – diviem suņiem, diviem kaķiem un žurciņu – kopumā ieradušies 42 Harkivas iedzīvotāji, kuri pārcietuši gan savas pilsētas bombardēšanu, gan dzīvi pagrabos. Pārsvarā tās ir sievietes, kuras bēga no kara tikai ar vienu mērķi – glābt savus bērnus un rast viņiem iespēju turpināt dzīvot mierīgā pasaulē, profesionāli trenēties un spēlēt basketbolu. Bēgļus ceļš atvedis uz Valku. Jāpiebilst, ka Harkivā pirms 24. februāra, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, dzīvoja viens miljons sešsimt tūkstoši iedzīvotāju.

Pirms 42 cilvēku grupa nonāca Latvijas–Igaunijas pierobežā, viņiem visiem bija jāmēro gandrīz dienu ilgs ceļš pārpildītā vilcienā un vēl 17 stundas jāpavada uz Ukrainas–Polijas robežas.

Pie ukraiņiem dodos kopā ar novada pašvaldības pārstāvi Rominu Meļņiku. Viņa ir tā, kas sniedz visa veida palīdzību šiem cilvēkiem – gan dokumentu noformēšanu, gan citas vitāli svarīgas lietas, lai viņi varētu kādu laiku, cik tas būs nepieciešams, dzīvot, strādāt un skolot savus bērnus, būdami prom no savas dzimtenes. Jāteic, ka jau sarunas sākumā visas no sirds pateicas tiem cilvēkiem, kuri jau snieguši ne tikai morālu atbalstu, bet reālu palīdzību. Katru dienu kāds atnākot parunāties, atnes pat pirmos pavasara ziedus, kas ielikti vāzē priecē acis, produktus, lai mammas varētu virtuvē pašas saimniekot un uzcept kādu gardumu. Aizvadītajā ceturtdienā kopīgi bija tapusi īsta svētku torte puisim, kuram tajā dienā apritēja 15 gadi.

Tatjanai Fedorinai ir 45 gadi. Valkā ieradusies kopā ar četrpadsmitgadīgo dēlu. Pirms kara Tatjana Harkivā strādāja par vieglatlētikas treneri, kā arī par pasniedzēju Politehniskajā institūtā.

“Atzīšos, lai arī esam drošībā, ir psiholoģiski ļoti smagi. Nedaudz palīdzu mūsu trenerim trenēt puišus. Mums visi puiši ir ļoti labi sportisti, viņi vienmēr iekļuva starp astoņām spēcīgākajām Ukrainas komandām. Strādājot ar puišiem, tas nedaudz palīdz aizmirst esošo situāciju. Divas nedēļas pārdzīvojām Harkivas bombardēšanu. Slēpāmies gan metro stacijā, gan pagrabā, gan arī sava dzīvokļa gaitenī. Vīrs palika kopā ar savu māti. Viņa izbrauca no Harkivas uz drošāku vietu Ukrainā. Viņa man nedevās līdzi, jo nepārciestu sarežģīto un neparedzamo ceļu. Mēs regulāri sazvanāmies. Mēs visas ļoti ceram, ka pavisam drīz varēsim atgriezties mājās,” klusi saka Tatjana.

“Mums ļoti, ļoti gribas mājās,” asarām acīs saka 63 gadus vecā Irina Bratkova. Viņa kopā ar meitas ģimeni pagrabā nodzīvoja divas nedēļas. Viņa 20 gadus nostrādājusi projektēšanas institūtā, bet pēdējā laikā strādājusi sporta kompleksā. Valkā ierados kopā ar 42 gadus veco meitu Aļonu un piecpadsmitgadīgo mazdēlu.

“Dzīvojām privātmājā. Līdz pēdējam brīdim negribēju braukt prom. Meita, krītot ceļos un raudot, mani pierunāja. Kaimiņi, ar kuriem regulāri sazvanāmies, teica, ka māja vēl stāv, tikai visi logi ir izsisti. Mums mājās bija divi no ielas paņemti sunīši, tos atstājām labiem cilvēkiem. Līdzi paņēmām žurciņu. Pie mums dzīvo divus gadus. Viņa ir tik gudra, visu saprot. Nevarējām pamest. Sākoties karam, slēpāmies savās mājās kopā ar radinieka ģimeni. Pēc tam nedēļu dzīvojām pagrabā pie nepazīstamiem cilvēkiem, jo mums pašiem nebija droša pagraba. Vistrakāk bija tad, kad lidmašīnas, zemu lidojot, visu bombardēja. Mums blakus ir vairākas kara daļas un tankistu skola. Visu sabombardēja. No kaimiņu mājas palika tikai viena siena. Man atsūtīja pensiju no Ukrainas. Daudzi palikušie Ukrainā strādā kā volontieri, iet palīgā pensionāriem, apgādā viņus ar pārtiku. Mēs visi balsojām par savu prezidentu Zelenski. Esmu tālu no politikas un tiešām nesaprotu, kāpēc Krievija mums uzbruka,” raudot stāsta Irina. Viņai piekrīt arī pārējās sievietes, sakot, ka pirms kara visi labi dzīvojuši.

“Mūs nebija jāglābj. Nav no kā glābt. Mums neviens nedarīja pāri,” atklāj 43 gadus vecā Alla Beregovaja. Viņa Valkā ieradusies kopā ar trīspadsmitgadīgo dēlu. Alla bija pasniedzēja Medicīnas institūtā, ir docente un strādāja par ārsti dermatoveneroloģi. Viņa atzīst, ka, esot Latvijā, ja vien būtu iespējams, gribētu strādāt. Irina stāsta, ka Ukrainā medicīnas nozare ir bijusi attīstīta, pieklājīgā līmenī. Pie viņiem braukuši arī speciālisti no Eiropas valstīm.

“Ukrainā medicīnas nozarē jau ir ieviesti Eiropas standarti. Es kā pasniedzēja vienmēr esmu centusies apmeklēt visas jaunākas konferences un nepārtraukti mācīties, lai studentiem sniegtu jaunākās zināšanas. Cenšamies neatpalikt no saviem Rietumu kolēģiem,” par savu darba dzīvi stāsta Irina. Viņai Harkivā, pašā pilsētas centrā, palikuši dzīvot vecāki cienījamos gados, bet viņa devusies bēgļu gaitās, lai glābtu savu bērnu un nogādātu viņu drošībā.

“Viņi neizbrauc no savas pilsētas, jo uzskata, ka dzimtajā pilsētā kādam ir jāpaliek. Arī es līdz pēdējam brīdim negrasījos nekur braukt, bet diemžēl palikt nevarējām, jo tas kļuva bīstami dēlam. Līdz izbraukšanai desmit dienas sēdējām pie paziņām pagrabā. Mēs tur bijām 26 cilvēki –  ar bērniem un mājdzīvniekiem. Tur palikt arī vairs nevarējām ilgāk. Dzīvojot te, mums ļoti daudz cilvēku palīdz. Sadzīves apstākļi ir labi. Ir sava veļas mazgājamā mašīna, elektriskā plīts. Varam kaut ko pagatavot. Jūsu cilvēki ir ļoti laipni, līdzjūtīgi un izpalīdzīgi. Morāli ir ļoti grūti, jo katru dienu pārdzīvojam par savu tuvinieku dzīvi. Tikko sazvanījos ar tēti, mūsu Harkivu nepārtraukti bombardē,” stāsta Irina.

Jāteic, ka visām ukrainietēm ir līdzīgi stāsti un viena sāpe – bailes par tuviniekiem un neziņa, kad atkal varēs viņus apskaut. Viņu lielākais sapnis ir atgriezties Ukrainā, kaut kara izpostītā, bet savās mājās, savā dzimtenē. Mammām kaut nelielu, bet tomēr prieku sagādā tas, ka dēli var trenēties un mācīties Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā, bet mazākie – iet bērnudārzā. Pagaidām ukraiņu dzīve ritēs Valkā – pavisam mazā pierobežas pilsētiņā.

UZZIŅAI

Nepieciešamās lietas, kas noderētu Valkā izmitinātajiem ukraiņu bēgļiem, kas dzīvo bijušajā ģimnāzijas internātā Semināra ielā:

• matu dzenamā mašīna, lai puišiem nogrieztu matus,
• matu žāvējamais fēns,
• šujmašīna,
• mājdzīvnieku barība,
• pārtikas produkti, lai varētu izcept svētku kūkas, tā iepriecinot jubilārus,
• marinējumi, piemēram, gurķi, sēnes vai salāti no ziemas krājumiem,
• tēja un kafija.