Kā aizdzīt vientulību

Smiltenes Tautas teātra jauno iestudējumu izrādes Agra Māsēna režijā man vienmēr bijuši svētki,  ilgi gaidīts notikums. Pēc tam, kad Agra Māsēna un teātra ceļi objektīvu iemeslu dēļ šķīrās, Smiltenes skatuves mākslā kādu laiku iestājās pauze, līdz beidzot drīz atkal būs pirmizrāde, nu jau Krišjāņa Salmiņa režijā. Smiltenes Tautas teātra jaunais režisors iestudējumam izvēlējies amerikāņu dramaturga  Nila Saimona lugu “Dīvainais pāris” par sešām sievietēm Ņujorkā, kuru kopīgu pasēdēšanu laikā pamazītēm, kā lobot sīpolu, skatītājam caur traģikomisko tiek atklāti šo sieviešu personīgie pārdzīvojumi – šķietami sīkums, salīdzinot ar globālām problēmām, bet  konkrētajam cilvēkam tā ir visa viņa dzīve.

Vientulība, esot vienam, un vientulība, esot kopā ar kādu. Šo tēmu režisors ieskicē kā vadmotīvu, atgādinot, ka arī mūsdienu urbānajā un digitalizētajā pasaulē, kad sociālie tīkli ar neskaitāmi daudziem virtuālajiem sarunu biedriem ir rokas stiepiena attālumā, cilvēks tik un tā jūtas vientuļš.

 Un tad ārā nāk neirozes, depresija, vienas nakts sakari, alkoholisms, darbaholisms – viss iespējamais, kas cilvēkam palīdz aizmirst savu vientulību.

Mēs sajūtamies dziļi vientuļi, kad vēlamies sajust garīgu kontaktu ar kādu, bet šis kāds ir mums nepieejams, nevēlas vai nespēj mums atklāties, skaidro psihologi. Vēl cilvēks jūtas vientuļš, jo ir ideālists, gadiem meklē un nevar atrast savu īsto, ar kuru kopā justos labi, un tā notiek gan ar sievietēm, gan ar vīriešiem. Vientulības aukstumu, kas grauž dvēseli, cilvēki ikdienā slēpj zem maskas. Skatoties no malas, it kā viss ir kārtībā – ir šķietama pašpārliecinātība par sevi, jautrība un smiekli, bet pietiek uzrasties kādam katalizatoram, un maskas krīt. Un raud arī vīrieši, ne tikai sievietes.

Luga “Dīvainais pāris” Smiltenes Tautas teātra iestudējumā laimīgu finālu nepiedāvā, bet rosina aizdomāties, uz ko mēs katrs esam gatavi, lai aizbēgtu no vientulības, un vai mūsu izdarītā izvēle nāk mums par labu vai sliktu, proti, vai tikai, pieņemot kādu lēmumu, cilvēks sevi neizmaina  sīknaudā.

Jā, vientulība atšķiras no vienatnes. Būt vienatnē nozīmē būt vienam ar sevi, un pašpietiekams cilvēks arī, esot viens, var būt laimīgs. Taču būtībā ikviens cilvēks ilgojas būt kopā ar citiem, vēlas justies mīlēts, piederīgs. Psihologu skaidrojumā vientulības sajūta izpauž dziļu iekšēju diskomfortu, ko nepieciešams atrisināt. Un tas ir jārisina, jo cilvēciskās attiecības ir pāri visam, arī pāri labai karjerai un labi situētam dzīves līmenim. Nesen runāju ar kādu  latvieti, kurš dzīvo un strādā ārzemēs prestižā darbā, nopelna ļoti labi, finansiāli var pirkt, ko grib, ceļot, kad grib, nevis, kad sanāk, var atļauties jaunu auto, kad vajag, nevis, kad būs sakrājis, –  bet tik un tā nejūtas laimīgs, skatoties no attiecību viedokļa. Nauda nevar aizvietot īsto cilvēku blakus.  Jautājums, kā notvert taustāmi netveramo, vienmēr būs aktuāls.