Jau Brastiņš teica – blēņas!

Jūs zinājāt, ka Jāņi ir iekļauti Latvijas Kultūras kanonā – izcilāko un ievērojamāko Latvijas mākslas darbu un kultūras vērtību apkopojumā? Es to uzzināju pavisam nesen, kaut kā biju palaidusi garām.

Jāņi tur ir tautas tradīciju sadaļā, līdz ar latvju dainām, dziesmu svētkiem, tautastērpu, kapu kopšanu, Lielvārdes jostu un vēl citiem latviešiem svarīgiem procesiem un lietām. Bet es par to ne tikai tāpēc, ka latviešiem tik svarīgie Jāņi būs pavisam drīz. Galvenais iemesls ir cits – nesen “Facebook” izlasītā kāda Latvijas pirmās brīvvalsts tapšanas laikā ievērojama cilvēka – Ernesta Brastiņa – atziņa, ar ko cilvēki šomēnes dalījās sociālajos tīklos.

Lūk, citēju šo Ernesta Brastiņa domu: “Viss, kas cilvēcei ir liels un dižens, tas izauklēts nāciju klēpjos. Kosmopolītisms ir blēņas, jo ārpus tautības nav ne dailes, patiesības, ne dzīves… Nācijas ir pārordinētas personības, un tikai personība ir jaunradoša… [..]Tikai no atsevišķo tautu vērtībām uzkrājas vispārcilvēciski dārgumi. Tātad īpatnējai, raksturīgai jābūt ikvienai nacionālai kultūrai. Šīs īpatnības pieaugums balstās: 1) zemē, 2) rasē, 3) valodā, 4) mākslā, 5) reliģijā, 6) tikumībā, 7) ierašās, iedzīvē.”

Ernests Brastiņš (1892–1942) bija gleznotājs, mākslas teorētiķis, publicists, pētnieks, pilskalnu pētnieks, Dievturu draudzes izveidotājs. Pievērsās tēlotājai un lietišķajai mākslai, latviešu vēstures izpētei, tautastērpu un rotu ornamentikai, kultūrpolitikai. Pēc Latvijas okupācijas apcietināts, deportēts un noslepkavots Krievijā.

Es nejūtos konservatīva vai morāli aizvēsturiski domājoša, ja nepieņemu to virzienu, kāds šobrīd vējo daudzviet pasaulē un ar kuru Latvijā arvien vairāk tiek iepūsts globālisms, kas tas pats kosmopolītisms vien ir, un tā blaknes. Latvieši, pat zem dažādu lielvaru zābaka gadsimtiem ilgi būdami, spēja saglabāt savu identitāti, savas garīgās vērtības, un tie latviskās dzīvesziņas likumi ir ielikti mūsu senču tautasdziesmās, pasakās, parunās, teikās. Dzimtas pamats – ģimene. Ģimenes pamats – tikums. Sabiedrības pamats – darbs. Protams, nevajag arī idealizēt, mūsu senči tāpat bija cilvēki ne tikai ar saviem tikumiem, bet arī ar netikumiem, taču viņiem bija ētiskais kompass, kas rādīja, kā vajadzētu dzīvot un uz ko tiekties. Tagad man ir sajūta, ka šis kompass Latvijā ir sabojājies, mūsu senču ieliktais pamats lēnītēm brūk un zūd, izsijājas kā smiltis caur pirkstiem. Varbūt manas bažas nav pamatotas, varbūt virspusē redzamas tikai putas, bet zem tām dziļi sirdī latvietis tāpat tur savas tautas vērtības un māca tās saviem bērniem un mazbērniem.

Un no gadskārtu svinībām Jāņi ir vispilnīgāk saglabājies tradīciju un ieražu kopums, kas aptver svētku gaidīšanas, gatavošanās un svinēšanas norises. Kad gada ritējumā diena ir visgarākā un nakts – visīsākā, latvieši svin Jāņus, pavadot visīsāko nakti nomodā pie ugunskura vai pundeles – kārts galā paceltas uguns – vēsta Latvijas Kultūras kanons.

“Jāņi ir ziedēšanas laiks: zied pļavas, zied labība, zied kartupeļi, zirņi un pupas, jo Jānis katru gadu atved ziedu vezumu – pa saujai katram, lai zied visa pasaule.” Skaisti teikts tajā kanonā.