Jārok katrs zemes pleķītis

Šajās dienās, aizejot uz vienu no Valkas lielākajiem veikaliem, kurā nebiju iepirkusies pāris dienu, ejot gar plauktiem, pieķēru sevi bubinām. Tieši tā, bubinām, jo šo pāris dienu laikā pārtikas cenas kārtējo reizi bija paaugstinājušās. Teikšu godīgi, neesmu no cilvēkiem, kuri mēdz sūkstīties par dzīvi, par dārdzību, par slikto valdību, kas neko nedara, tikai bāž naudu savās kabatās, un vēl simts un vienu lietu, par ko parasti mēdzam žēloties.

Saprotu, ka mana vaidēšana problēmu neatrisinās, vienkārši jāmaina paradumi vai jārīkojas tā, lai pielāgotos jaunajai situācijai. Godīgi sakot, arī ziņu virsraksti mudina meklēt baldriānu pudelīti, jo jau maijā saņemsim par 30 procentiem dārgākus elektrības rēķinus. Tas nozīmē, ka atkal gaidāms maksājumu un cenu “sprādziens”. Nenoliedzami, ka šis temats ir galvenais, par ko “cepas” daudzi cilvēki. Satiekoties ar kaimiņiem, kolēģiem vai paziņām, pirmais, kas tiek aprunāts, ir tieši par acīmredzamo dzīves dārdzību. Un pats sliktākais ir tas, ka no visas šīs jezgas Latvijas valdība, tostarp Ekonomikas un Labklājības ministrijas, nav izstrādājušas atbalsta plānu. Ir ieceres, daudzas runāšanas, sēdes un sapulces, nebeidzamie brīdinājumi par siltuma izmaksu krīzi un tā tālāk un tā joprojām. Bet ko darīt tautai? Gudri cilvēki saka, ‒ ja pagrabā būs kartupeļi un pašu samarinēti gurķi un citi konservējumi, saldētavā – sēnes, bet virtuves plauktā – kaut pati lētākā eļļas pudele, bads nedraud. Daudzi man arī teikuši, ka, ja vien iespējams, jāuzrok pēdējais zemes pleķītis, lai iestādītu visu, kas apēdams. Nezinu, smieties vai raudāt, bet arī es šo runu un brīdinājumu ietekmē roku zemi.