Jāapēd desmit pudi sāls

Kaut kā pēdējā laikā nākas iedziļināties lietās saistībā ar pieteikšanos mantojumam un tā saņemšanu. Mūsdienās šīs lietas kļūst arvien sarežģītākas, lai neteiktu vairāk – tās pat sanaido pašus tuvākos cilvēkus. Lai vienotos ar māsām vai brāļiem par vecāku atstātā mantojuma taisnīgu sadalīšanu, kā tautā saka, ir jāapēd nevis tikai trīs pudi sāls, bet pat visi desmit.

Diemžēl arī mana dzīves pieredze saistībā ar šīm lietām ir negatīva. Tas viss ir pārdzīvots un izdzīvots. No visa piedzīvotā esmu guvusi lielu mācību – viss, kas paliks pēc manis, tiks godīgi sadalīts starp abiem maniem bērniem. Tas pats attiecas arī uz manu pensijas 2. līmeņa mantošanu. Neviens nevar būt labāks par otru. To esmu bērniem pateikusi, viņas to zina un pat nemēģina kaut ko iebilst. Esmu arī teikusi, ka pienāks brīdis un visus šos jautājumus sakārtošu juridiski, jo mani bērni arī zina, cik viss kļūst sarežģīti, ja mantojuma lietas nav juridiski sakārtotas.

Par to, ka mantojuma lietas sabiedrībā ir aktuālas visos laikos, liecina ne tikai cilvēku piedzīvotais un stāstītais, bet arī notāru sniegtā informācija. Jāpiebilst, ka visus potenciālos mantojuma saņēmējus nevar bāzt vienā maisā, ir arī pozitīvi piemēri, bet kaut kā vairāk ir dzirdēts par ģimeņu nesaskaņām un naidošanos.

Gribas teikt, ka izcilā latviešu dramaturga Rūdolfa Blaumaņa 1903. gadā uzrakstītās drāmas “Indrāni” sižets nestāv klāt mūsdienās notiekošajām drāmām. Atceros, ka, skolas gados lasot šo lugu, kas bija iekļauta obligātajā literatūrā un literatūras stundās bija jāanalizē gan sižeta galvenās līnijas, gan galveno varoņu rīcība, sirds sažņaudzās par Indrānu dēla Edvarta ģimenes rīcību un attieksmi pret vecajiem Indrāniem. Mūsdienās notiekošais Indrānu ģimenē nav nekas tik nesaprotams un nosodāms. Mūsdienās tā bieži ir kā norma.

Viens no mūsdienu stāstiem ir par to, ka mamma, kura izaudzinājusi trīs bērnus un vienu savu radu bērnu, dzīves laikā zemes un meža īpašumu uzdāvina vienam mazdēlam. Kā var nojaust, mazbērnu pulciņš ir visai kupls, bet lielo un vērtīgo kumosu saņem tikai viens no mazbērniem. Tāda ir sievietes griba. Gadi iet, spēki izsīkst, un sirmmāmiņa tiek pavadīta kapu kalniņā. Bērniem paliek dzīvoklis, bet tie savā starpā nespēj vienoties, jo divi uzskata, ka dzīvoklis pienākas tikai viņiem, bet pārējiem pieprasa no savas mantojuma daļas atteikties. Kā tas viss beigsies, laiks rādīs, bet cīņa ir sākusies. Ja tie abi malā nobīdītie tomēr būs garā stipri un neļaus ar sevi tā izrīkoties, tad, iespējams, savstarpējās brāļu un māsu attiecības būs neatgriezeniski sabojātas.

Nekad nespēšu saprast, kāpēc kāds no bērniem iedomājas, ka viņam pienākas kaut kas vairāk? Kāpēc viņš, lai saņemtu mantojumu, tēlo upuri un nespēj saprast, ka viņš ir pelnījis tikpat daudz, cik pārējie? Latvijā pastāv trīs mantošanas veidi – mantojuma līgums, testaments un mantošana pēc likuma. Ja mantojuma atstājējs nav uzrakstījis testamentu vai noslēdzis mantojuma līgumu, tad mantojums tiek sadalīts likumā noteiktā kārtībā. Tikai ir cilvēki, kas ar šo likuma noteikto kārtību grib manipulēt savā labā.