Inga Karpova
Aizvadītajā piektdienā, 24. martā, Kārķos pie Pelēkā akmens notika piemiņas pasākums “Sliedes vēl klaudz…”, bet sestdien, 25. martā, – piemiņas pasākums Valkas pagastā, Lugažu stacijā. Abi pasākumi bija veltīti, pieminot 74. gadadienu kopš 1949. gada 25. marta deportācijām.
Atklājot atceres pasākumu Kārķos, Ērģemes pamatskolas vēstures skolotāja Ilze Pētersone atklāj, ka vēstures liecībās atrodamā informācija liecina, ka Latvijas iedzīvotāju deportācijā, kas saukta par operāciju “Krastu banga”, dažās dienās tika izsūtīti 44 tūkstoši cilvēku, tajā skaitā 11 tūkstoši bērnu. Abās izsūtīšanas reizēs no Kārķiem tika izsūtīti 99 cilvēki.
“1949. gada marta deportāciju mērķis bija piespiest un iznīcināt Latvijas zemnieku kodolu. Savukārt tie, kas palika, iestātos kolhozos un pieņemtu komunistisko ideoloģiju. Izsūtīšanas sagatavošana bija pilnīgi slepena. Tikai neliels cilvēku loks to zināja, un tiem, kuri zināja, bija jāklusē. Arī pašlaik Krievija, iebrūkot Ukrainā, to izdarīja slepeni. Mūsdienās arhīva materiāli rāda, ka sešus mēnešus pirms izsūtīšanas – 1948. gada 21. septembrī – tiek dotas pirmās norādes Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāram Kalnbērziņam, kā organizēt izsūtīšanu. Šai lietai bija piesaistīti aptuveni 12 tūkstoši tā saucamie padomju aktīvisti. Taču vēsturniece Bleijere, kura pētījusi šos notikumus, atklājusi, ka šie cilvēki rīcības instrukcijas saņēma tikai dažas stundas pirms šīs operācijas. Jāteic, ka tie saucamie “atbrīvotāji’’ uz vairākām paaudzēm izdarīja tā, ka mūsu tautai morālā stāja un pretošanās spēja bija degradēta. Nacistiskie noziegumi tika tiesāti, bet komunistiskie – ne Padomju savienībā, ne Eiropā – diemžēl ne. Skatoties uz notikumiem Ukrainā, šī traģēdija var atkārtoties,” uzrunājot klātesošos teic I. Pētersone.
Latvijas politiski represēto apvienības Valkas nodaļas vadītājs Kārlis Albergs uzsver: “25. martā atceramies tos likteņus un cilvēkus, kas tika izsūtīti un vairs neatgriezās savās mājās. Domās un atmiņās pakavējamies un atceramies mūsu bērnības gadus, kurus pavadījām izsūtījuma vietās. Kopš Latvijas neatkarības aizritējuši jau 33 gadi. Ir piepildījušies visu sibīriešu sapņi un ilgas par to, ka Latvija atgūs savu brīvību un neatkarību. Latvijā bijuši lieli sasniegumi, bet diemžēl šajā laikā mūsu apziņa nav pieaugusi vienā lietā – lai mēs savu valsts pārvaldi veidotu no gudriem un uzticīgiem cilvēkiem. Tas ir mūsu goda pienākums – doties uz katrām vēlēšanām, lai Latvija būtu stipra un lai pie varas nenonāktu savtīgi un negodīgi cilvēki. Nevajag domāt, ka mana balss neko neizšķir. Tikai mums visiem kopā ir iespējams saglabāt Latviju kā neatkarīgu valsti.”
Savukārt Valkas novada pašvaldības priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis savā uzrunā uzsver: “Esam šajā piemiņas vietā, lai atcerētos ne tikai 25. martā izvestos. Vienmēr šajā reizē atceramies visus Latvijas patriotus, kurus padomju vara metodiski nīcināja laukā. Tagad aplis ir apgājis apkārt, un atkal lielkrievu šovinisms tā visspilgtākajā izpausmē veic briesmu darbus Ukrainā, nogalina, izvaro un deportē no Ukrainas iedzīvotājus un ukraiņu bērnus. Krievija iznīcina šo skaisto zemi. Jāatzīst, arī Latvijā daudzi cilvēki ir dzīvojuši ilūzijās. Nenoliedzami, savu ietekmi ir atstājusi šī piecdesmit gadus ilgā krievu okupācija ar mērķtiecīgu smadzeņu “skalošanu”, vēstures falsifikāciju un ar mītu izplatīšanu par to, kā pirms tam Latvijā pilnīgi viss ir bijis slikti un kā krievi Latvijai atnesa kultūru un ekonomikas uzplaukumu. Ne vienmēr esam pratuši pretim likt savus argumentus. Neesam pratuši ieaudzināt cilvēkos, ka Latvija ir tā vieta, kur katram latvietim, kas mīl savu zemi, ir daudz jāstrādā. Taču Latvija šajos 33 neatkarības gados ir izdarījusi ļoti daudz. Skaidrs, ja mēs nebūtu NATO un Eiropas Savienībā, mūsu apdraudējums no Krievijas būtu daudzkārt lielāks. Visticamāk, tad šeit būtu karš, nevis Ukrainā. Mums vienmēr jāatceras, ka katrai mūsu rīcībai vai bezdarbībai ir sekas. Tādēļ ir dubultā svarīgi atcerēties tos cilvēkus, kuri bija Latvijas valsts pamats. Tie bija mūsu zemnieki, inteliģence, patriotiskie rakstnieki un skolotāji, kā arī mūziķi. Daudzi bija spiesti doties trimdā. Esam pazaudējuši ļoti daudz, tāpēc mūsu katra pienākums ir strādāt vēl vairāk, uzcītīgāk un neatlaidīgāk. Neļauties vieglām ilūzijām un analizēt notiekošo.”
Par tikšanos ar Valdi Birkavu, Edvīnu Šnori un NATO izcilības centra vecāko drošības ekspertu Tomasu Pildegoviču varēs lasīt kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.
GALERIJA: Kārķos sirsnīgi piemin 1949.gada 25.martā izsūtītos latviešus
Reklāma