Izaicinājums – saglabāt ciešo saikni

Šajā “lokdaunā”, kad valdība noteikusi visiem, kuriem darba specifika ļauj strādāt attālināti, to arī darīt. Par laimi, strādāšanai mājās ir arī vairāki plusi. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri katrā nebūšanā tomēr cenšas atrast mākoni ar zelta maliņu. Arī šajā piespiedu režīmā to esmu atradusi. 

Ja kāds man vaicā, kā pandēmijā klājas laikraksta veidotājiem, saku, ka nekas manā dzīvē būtiski nav mainījies. Vienīgi tas, ka mana darba vieta nu jau kopš februāra ir lielais virtuves galds. Pirms pandēmijas biju no tiem biroja darbiniekiem, kuri ar putām uz lūpām spurojās pretim ieteikumam strādāt mājās. Tagad varu teikt, ka man darba produktivitāte ir lielāka. Paralēli sarunām pa telefonu, informācijas vākšanai un rakstīšanai, paspēju izdarīt arī citas lietas. Piemēram, pagatavot pusdienas. Aizdomājos, kāpēc man atliek laika visiem darbiem. Nonācu pie secinājuma, ka mans laiks netiek tērēts vairākām kafijas pauzēm un ilgām sarunām, kā saka, par dzīvi.

Strādājot birojā, kopā ar kolēģiem tas ir tik pašsaprotami papļāpāt, malkojot ento kafijas krūzi. Ja godīgi, reizēm tā tik ļoti pietrūkst, bet cilvēks jau pierod pie visa. Ja kļūst galīgi vientulīgi, var taču piezvanīt kolēģiem un parunāties. Mēs tā arī darām.

Atceros, pirms vairākiem gadiem, kad “Ziemeļlatvija” vēl bija “Dienas” koncernā, katru gadu notika dikti smalkas “Dienas” darbinieku konferences, kurās uzstājās gudri lektori. Jau tolaik no tribīnes izskanēja viedoklis, ka žurnālistiem nav vajadzīga noteikta darba vieta, jo viņi savus rakstus var rakstīt arī, sēžot parkā uz soliņa vai jūras krastā. Toreiz pat sašutām par tādu viedokli, bet pagāja gadi un esmu sapratusi, ka tik tiešām varu strādāt no jebkuras vietas – galvenais, lai būtu dators un labs internets. Pārējais viss ir dzīves sīkumi. Taču mani nedaudz baida, vai mēs kā kolektīvs nepazaudēsim saikni, kas mūs ilgus gadus ir saturējusi kopā tik cieši, ka vairs pat neesam tikai draugi, bet dvēseļu radinieki. Tas ir tik pašsaprotami, jo lielākais vairākums redakcijā strādājam jau gandrīz trīsdesmit gadus. Ir arī tādi, kas vēl ilgāk. Uzskatu, ka tas būs mūsu lielākais izaicinājums – uzturēt un saglabāt šo saikni par spīti visam. Kā mēs to izdarīsim, laiks rādīs, bet vismaz man ļoti gribētos tomēr atgriezt tās sajūtas, kas mums bija pirms pandēmijas.