In Memoriam: Aivars Zilbers

Aivars Zilbers (03.02.1956–11.02.2022)

Pirmdienas saulainais rīts atnesa skumju ziņu – piektdien īsi pirms pusnakts mūžībā devies mūsu bijušais, ilggadējais kolēģis.

Aivara dzimtā puse ir Smiltene, tur pagājuši viņa bērnības un skolas gadi, bet piederīgs Aivars bija Valkai un laikrakstam “Ziemeļlatvija”. 

1979. gadā beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, no 1980. gada maija viņš strādāja par žurnālistu. Tas bija viņa sirdsdarbs, rakstīšana bija lieta, ko viņš dzīvē prata vislabāk. Un tā 36 gadus, līdz 2016. gada jūnija beigām, kad veselības dēļ nolēma darbu atstāt un doties pensijā.

Aivars bija mūsējais, jo lielāko darba mūža daļu pavadīja “Ziemeļlatvijā”, mūspusē daudziem par viņu ir atmiņas kā par lauku korespondentu. Pa vidu viņš pastrādāja lielajā presē – laikrakstos “Diena” un “Lauku Avīze”, taču tad atkal atgriezās “Ziemeļlatvijā”, jo saprata, ka te ir viņa īstā vieta, te viņš jutās daudz brīvāk, jo varēja rakstīt par to, kas viņam svarīgs.

Pats Aivars savulaik rakstīja: “Vienmēr par savu galveno tēmu esmu izvēlējies cilvēku – viņa domas, motivāciju kaut ko labu izdarīt. Jā, man patīk rakstīt arī par politiku. To daru tādēļ, lai starp vairāku politiķu demagoģiju un meliem cilvēki neapjuktu, bet sāktu domāt, kur ir īstā patiesība. Priecīgākie mirkļi man dzīvē ir tad, kad uz redakciju piezvana kāds lasītājs un lūdz kaut ko labu uzrakstīt par savu tuvāko vai tālāko kaimiņu. Man patīk rakstīt un domāju, ka neko citu tik labi neprotu.”

Rakstnieciskās dotības Aivaram bija lielas, viņa valoda tēlaina un sulīga, ar rakstiem avīzē vien nepietika. Savas literārās darbības sākumā viņš rakstīja miniatūras, vēlākajos gados ik pa laikam uzrakstīja kādu stāstu, bet publicēts no tā ir maz. Viņš uz to netiecās. Bet tie, kas dzirdējuši viņu lasām savus garadarbus, uz Aivaru sāka skatīties citām acīm. Grūti bija noticēt, ka cilvēkā var būt tāds slēpts dziļums.

Aivars daudz lasīja. Un viena no viņa svarīgākajām lasāmvielām bija Bībele. To viņš bieži citēja no galvas. Viņš ticēja Dievam, kaut dievnamā gājējs nebija. Par savu otro ģimeni Aivars uzskatīja redakcijas kolektīvu, to viņš rakstīja kādā no saviem pārdomu rakstiem. Ar kolēģiem tika apspriestas svarīgākās dzīves norises, mēs bijām viņa galvenie dzīves skolotāji un kritiķi, arī atbalstītāji dzīves sarežģītākajos brīžos.

“Dzīves nedienas tomēr nav bijušas tik stipras, lai iznīcinātu mūsos tieksmi pēc labā un vēlmes padarīt arī citiem dienas baltākas.” Tā teicis Aivars. Vai viņam pašam tas izdevās, tas paliek viņa ziņā. Aivars savu dzīvi dzīvoja, kā prata, kā spēja, kā vēlējās.

Nu viņš ir devies Mūžības ceļos. Dievs par viņu ir apžēlojies, jo pēdējie vārdi, ko viņš pateica bijušajiem kolēģiem, kad Aivaru apciemojām pansionātā, bija: “Nedod Dievs, ja man šādi jāpaliek piekaltam gultai.”

Mums paliek atmiņas par Aivaru, par kopīgo darbu, par kopā vadītajiem svētku brīžiem. Paliek stāsti no viņa dzīves, ar ko viņš reizēm dalījās, un “Dzimtā valoda” – dziesma, ko viņš mīlēja dziedāt.

Nu arī pats,
Gluži kā viņa vecmāmiņa,
Dzīvos māla krūzē uz galda –
Tajās puķēs,
Tajās vienkāršajās
No meža, no pļavas, no lauka…
Nu arī pats
Ieaugs bērziņā sīkā un trauslā,
Zaros šūposies vējš… bez vārdiem
Kā doma,
Kas palika nepasacīta,
Kā taurenis saplēstiem spārniem.
                                        (A. Anitīna)

Lai viegls ceļš Aivara dvēselei viņsaules ceļos.

Izsakām līdzjūtību tuviniekiem.

Bijušie kolēģi laikrakstā “Ziemeļlatvija”