Gribas iztaisnot muguru

Šovakar, atzīmējot Latvijas 105. dzimšanas dienu, apmeklēšu svinīgo svētku pasākumu Valkas pilsētas kultūras namā. Tā jau man ir kļuvusi par stabilu un neapspriežamu tradīciju – katru gadu saposties un ar fotokameru plecā un diktofonu rokās doties svinēt šos svētkus. Mēs, žurnālisti, šo īpašo svētku sajūtu gūstam visu novembri, jo tiekam aicināti uz dažādiem pasākumiem, kas saistīti ir Latvijas godināšanu.

Nevaru nepieminēt grupas “Latvian Voices” koncertu pilsētas kultūras namā, kas notika 10. novembrī. Sen nebiju guvusi tik pacilājošu sajūtu, arī emocionālu aizkustinājumu, klausoties sešu jaunu mūziķu balsu uzburtu brīnumu – dziedāšanu bez instrumentālā pavadījuma. Izskanot Emīla Dārziņa “Melanholiskajam valsim”, daudzi notrausa pa nodevīgai aizkustinājuma asarai. Tieši tajā brīdī es apjautu, cik mēs, Latvijā dzīvojošie, varam būt lepni ne tikai par savu brīvību un neatkarību, bet arī par saviem cilvēkiem. Tas neattiecas tikai uz populāriem māksliniekiem, politiķiem un citām publiskām personām, bet visiem, kuri no sirds dara savu darbu, audzina un skolo savus bērnus.

Saka, ka svētku nekad nav par daudz un tie ir jāsvin. Piekrītu, jo īpaši tas attiecas uz Latvijas dzimšanas dienu. Nav svarīgi, vai kopā ar darba kolēģiem, ģimeni, draugiem vai vienatnē, bet noteikti 18. novembrim vajadzētu būt nedaudz īpašākai dienai. Kaut vai tikai tāpēc, lai sev apliecinātu, ka dzīvojam valstī, kuru neplosa kara šausmas. Par to būtu vērts aizdomāties arī šajā svētku reizē, jo jau otro gadu no mums netālajā Ukrainā plosās agresorvalsts Krievijas izraisītais asiņainais karš. Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet cilvēks pierod pie visa – arī pie kara. To varētu attiecināt par sajūtām, kā uztveram ziņas no Ukrainas frontes. Taču es nekad mūžā negribētu piedzīvot to, ko piedzīvoja mūsu vecvecāki un vēl vecākā paaudze.

Mani aizkustināja kolēģes Sandras Pētersones stāsts par viņas vectēvu, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Pēteri Roznieku. Lasot šos stāstus par stipriem un nesalaužamiem latviešu vīriem un sievām, arī pašai gribas iztaisnot muguru un, neskatoties ne uz ko, dzīvot un darīt, priecāties un būt Latvijā – savā tēvu zemē. Lai priecīga un gaiša Latvijas dzimšanas dienas svinēšana!