Godā ceļ rokdarbus un dažādas amatniecības prasmes

Viesojoties pie Valkas rokdarbnieču kopas “Vijums” dalībniecēm novada bērnu un jauniešu centrā “Mice”, rodas sajūta, – šeit it kā no jauna atdzimst mūsu senču aušanas arods. Darbnīcā interesenti var apskatīties jau gatavus darbus, kā arī iepazīties ar īstām stellēm.

Piedalās pasākumā “Satiec savu meistaru”

Aizvadītajā nedēļā Valkā norisinājās pasākums “Satiec savu meistaru”. Tajā piedalījās “Vijums”, bērnu un jauniešu aušanas pulciņa “Atspolītes” dalībnieces. Apmeklētāji varēja iepazīties ar floristikas meistardarbnīcu Rudītes Gromules vadībā un kokapstrādes darbnīcu kopā ar Andreju Rāceni. Uz pasākumu bija ieradušies vien daži interesenti. Tas esot izskaidrojams ar cilvēku bažām par epidemioloģisko situāciju un ierobežojumiem, kas šobrīd pastāv dažādu pasākumu norises laikā.

Pasākumā “Satiec savu meistaru” jau daudzus gadus dažādu prasmju meistari interesentiem parāda un atklāj sava amata prasmes. “Aužam stellēs, rāmī un aplī. Akcijā “Satiec savu meistaru” piedalāmies sesto reizi. Pēc pirmās piedalīšanās pasākumā nopelnījām iespēju darba demonstrējumiem Brīvdabas muzejā. Pirmo reizi piedalījās tikai meitenes, tagad abi mani kolektīvi: gan mazās audējas “Atspolītes”, gan rokdarbnieču kopas “Vijums” dalībnieces. Domāju, ka vēl neesam tik stipras, lai noorganizētu šo pasākumu par vienu noteiktu tēmu. Tāpēc arī ielūdzām interesentus pie sevis – savās mājās, lai parādītu savas prasmes darbā pie stellēm. Šeit pat interesentu priekam apskatei pie sienām izlikti gatavie darbi,” iesāk rokdarbnieču kopas “Vijums” un bērnu un jauniešu aušanas pulciņa “Atspolītes” vadītāja Ārija Dzintra Tomiņa, kura par tautas daiļamata meistari kļuvusi jau padomju laikā. Bet pēc gadiem atjaunojusi zināšanas, iegūstot audējas amata meistara diplomu Latvijas Amatniecības kamerā. Tātad viņai ir liela pieredze rokdarbu darināšanā, ar ko meistare labprāt padalās arī ar citiem.

Viņa stāsta, ka Valkas bērnu un jauniešu audēju pulciņam “Atspolītes” šī jau būs 22. sezona. Šogad pulciņš atsāk savu darbību un tajā joprojām var pieteikties bērni no 1. līdz 12. klasei, kuri vēlas iemācīties kaut ko jaunu. “Katru mācību gadu mazās audējas mainās. Nāk jaunas meitenes, citas dažādu iemeslu dēļ aiziet. Vairumā gadījumu tādēļ, ka nevar savienot ar citiem pulciņiem un nodarbēm. Aušana tomēr ir laikietilpīgs process,” atzīst Ā. Dz. Tomiņa.

Meitenes auž nopietnus darbus, praktiski lietojamas lietas. “Savus darbus rādām arī citiem un ārpus savām mājām. Pirmās izstādes bija Kārķu pamatskolā, Kārķu tautas namā, Ērģemes pagasta Turnā. Ar saviem darbiem esam priecējuši skatītājus Valkas pamatskolā, Valkas kultūras namā ārpusskolas kolektīvu atskaites koncertos. Pēdējos gados mūsu izstādes bijušas Jērcēnos, Vijciemā un Valkas pilsētas bibliotēkā. Pašas esam braukušas skatīt darbus uz Limbažiem, Jērcēniem, Gulbeni. Bijām arī uz meistarklasi Ķoņos. Regulāri jaunos darbus izkārtojam savās darba telpās. Par savu darbošanos esam uzņēmušas arī video dziesmu svētkiem. Kur vien varam, tur piedalāmies, arī braucam pie kaimiņiem. Tā Valgas muzeja pasākumā mums bija gan darbu izstāde, gan aušanas paraugdemonstrējumi stellēs,” atklāj daiļamata meistare.

Pēc Ā. Dz. Tomiņas stāstītā, “Vijuma” kolektīva esamība ir arī “Mices” vadītājas Kristīnes Ganiņas nopelns. Tika uzrunātas sievas, kuras varētu interesēt aušana, un tā solīti pa solim izveidojies lielisks kolektīvs. “Tas bija tieši pirms Latvijas 100gades, tiku pierunāta un pārliecināta par šāda kolektīva iespējamību. Sākām darbu ar nosaukumu un moto “Savu tautas tērpu darinu pati”. Protams, pirmais darbs bija sameklēt stelles, dažādi sagatavošanās darbi. Tautas tērps nav tikai noausti brunči, nepieciešamas arī citas prasmes – krekla izšūšana, sašūšana. Tāpēc arī saucamies Valkas rokdarbnieču kopa “Vijums”,” paskaidro Ā. Dz. Tomiņa.

Valkas novada bērnu un jauniešu centra “Mice” direktore Kristīne Ganiņa atklāj, ka aušana ir arī viņas sirdslieta, un Latvijas Amatniecības kamerā iegūtais audējas amata meistara diploms ir apliecinājums viņas profesionalitātei. “Pirms vairākiem gadiem bērnu un jauniešu pulciņi bija, tā teikt, izmētāti pa dažādām vietām pilsētā, tagad lielākā daļa ir “Micē”. Tā pie mums nokļuva arī audēju pulciņš “Atspolītes”, tad pamazām par aušanu sāka interesēties arī pieaugušie. Aicināju dāmas, kuras tas interesē, nākt kopā, un viss notika. Meklējām iespējas, sākām darboties. Ārija uzņēmīgi sāka strādāt pie mums, nu jau vada abus iepriekš minētos audēju kolektīvus,” “Ziemeļlatvijai” pastāsta K. Ganiņa, kura priecājas, ka centrā veiksmīgi tiek īstenotas vairākas kultūrizglītības programmas, tostarp vizuālā un lietišķā māksla, arī jau minētais aušanas pulciņš, jaunais amatnieks, polimērmāla darbnīca, radošā darbnīca un daudzi citi.

Rokām darināti dažādi apģērba gabali

Šogad kolektīvam jau rit piektais darba gads pie stellēm. Pamazām top viss tautas tērpa komplekts. Tiek austas arī citas sadzīvē nepieciešamas lietas – dvieļi, salvetes, galda celiņi, grīdas celiņi, pirts dvieļi, galdsegas. Tāpat arī jostas – gan vilnas, gan linu. Pašreiz sešu dalībnieču darbiņi ir apskatāmi Smiltenes novada muzejā Mēru muižā. Tāpat daudzi rokdarbnieču darinājumi nonāk radiem, draugiem, paziņām, jo nereti tiek pasniegti dāvanās.

Kamēr būs, kas par rokdarbiem interesējas, tikmēr tie pastāvēs. “Man ir prieks un gandarījums, ka gan pieaugušām sievām, gan mazajām audējām interesē šī darbošanās. Tas nozīmē, ka mums būs latviskās lietišķās mākslas turpinātāji nākamajās paaudzēs. Priecē, ka kolektīva meitenes turpina izglītību arī mākslas skolās gan Valmierā, gan Rīgā,” zina stāstīt Ā. Dz. Tomiņa.   

Aušanu uzsāk bez priekšzināšanām 

“Vijuma” dalībniece Dace Kaņepe stāsta, ka kolektīvam pievienojusies pavisam nejauši. Viņa strādā turpat “Micē” par lietvedi. “Mani uzrunāja iesaistīties, piedāvāja noaust tautas tērpa brunčus. Nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt kaut ko jaunu. Tas ir interesanti, kaut gan iepriekš par aušanu man nebija nekādu priekšzināšanu. Vecmāmiņa auda, kad mana mamma bija maza. Pati neesmu redzējusi, kā viņa to darīja. Darbiņi gan ir saglabājušies. Tādiem katrā ģimenē ir liela vērtība,” stāsta D. Kaņepe.

Viņa arī priecājas, ka Valkā cilvēkiem ir iespējas izvēlēties sev tuvāko virzienu – vai tā būtu šūšana, floristika, vai kas cits. Pēc viņas domām, aušanas procesu savā ziņā var pielīdzināt meditācijai, uz ko ļoti jākoncentrējas, jo darba laikā nedrīkst prātā laist citas domas, kā vien to, kas attiecas uz rezultātu. “Rokdarbi man vienmēr ir patikuši. Savulaik esmu apguvusi arī šūšanas prasmes, taču aušana ir pavisam kas cits. Aušanā būtiska koncentrēšanās, jāseko līdzi rakstam, kas veidojas. Tāpēc nekādas blakus domas prātā nemaz nedrīkst laist, lai sanāktu skaists un sirdi iepriecinošs darba rezultāts,” apliecina rokdarbniece un saka, ka to, cik ātri konkrētais darbiņš tiks paveikts, nosaka tikai un vienīgi praktiskā pieredze. Proti, jo audēja vairāk strādā pie stellēm, jo darbi viņai sokas raitāk. Pagaidām viņai nav iesāktu darbu, bet nesen uzausts dvielis un tautiski brunči meitai. 

Arī jaunāko paaudzi uzrunā aušana

Bērnu un jauniešu aušanas pulciņa “Atspolītes” dalībnieces Marta Lāne un Karlīne Kalniņa pulciņā iestājās vienā gadā. Meitenēm patīk darināt skaistas lietas, tostarp lakatus un plecu somiņas. 

“Uz aušanas pulciņu atnācu pirms vairākiem gadiem. Kaut kas pievērsa manu uzmanību, ka es vēlos pamēģināt aust. Man iepatikās, un sāku apmeklēt pulciņu regulāri. Priecē rezultāts, tās ir daudzas lietas, ko varam izmantot ikdienā,” atklāj Karlīne, kura vēl bez aušanas pulciņa apmeklē arī citas ārpusskolas nodarbības. Meitenes  pozitīvi vērtē iepriekš notikušās ekskursijas, kurās kopā ar pārējām dalībniecēm devušās pieredzes apmaiņās. Tajās iepazītas rokdarbnieces citos novados, apskatīts viņu veikums darbu izstādēs.

Steļļu iegādei piesaista projekta finansējumu

“Mices” telpās šobrīd ir astoņas stelles darba kārtībā. Pārsvarā visas ir dāvinātas, atrastas, piemēram, dažas atveduši cilvēki, kuriem tās vairs nav bijušas vajadzīgas. Tur ir arī Ārijas pašas stelles. Bet vienas (lielās) iegādātas par projektu līdzekļiem. Proti, 2019. gadā biedrība “Radošā grupa “Lugaži”” īstenoja projektu saturīgai brīvā laika pavadīšanai “Aušanas aprīkojuma iegāde Valkas BJC bērnu aušanas pulciņam un rokdarbnieču kopai “Vijums””. Projekta mērķis bija veicināt kultūras un vēstures vērtību saglabāšanu un pieejamības nodrošināšanu, popularizēt latviskās amatprasmes aušanā, pilnveidot brīvā laika pavadīšanas un mūžizglītības iespējas Valkas novada bērniem, jauniešiem un citiem aušanas interesentiem. Projekta ietvaros tika iegādāts aušanas aprīkojums – stelles, šķērskoki, platumturi, ķemmes un nītis.

Tiek pie savām stellēm mājās

Arī Mairitai Jansonei patīk dažādi rokdarbi, tāpēc, kad viņai piedāvāja iesaistīties aušanas kopas “Vijums” aktivitātēs, viņa piekritusi. “Pievienojos citām audējām, jo mani tas uzrunāja, ieinteresēja. Vēlējos apgūt ko jaunu. Visas bijām iesācējas, tāpēc mums daudz palīdzēja aušanas skolotāja, izskaidroja visu no pamatu pamatiem. Aušana ir radošs process. Man patīk aust praktiskas lietas, kurām var atrast tūlītēju pielietojumu – galdsegas, priekšautus, paklājus, pirts dvieļus un citas,” min M. Jansone. Viņu aušana aizrāvusi tik ļoti, ka painteresējusies, vai kādam mājās nav stelles, kuras netiek izmantotas un stāv novārtā. “Rezultātā cilvēki atsaucās. Tagad man mājās ir pašai stelles, tāpēc varu pie tām piesēsties tad, kad ir brīvāks laiks un ir vēlme kaut ko jaunu darināt. Domāju, ka daudziem mājās vēl atrodamas stelles, vērpjamie ratiņi un daudzi citi rokdarbu materiāli, kas netiek izmantoti. Aicinātu neiznīcināt šos vērtīgos materiālus, bet piedāvāt audējām,” klāsta rokdarbniece.

Stelles labo kokapstrādes meistars

Lai stelles darbotos, vajadzīga arī vīrieša roka. Nereti stellēm salūst kāda detaļa, vietā ir vajadzīga jauna, tad neiztikt bez zinoša amatnieka palīdzības. Tāds Valkā ir Andrejs Rācenis, bijušais darbmācības skolotājs. “Esmu pelnītā atpūtā, bet labprāt joprojām darbojos ar koku. Stellēm jau vajadzīgas specifiskas detaļas, tāpat kaut kas jāpievelk, jānostiprina. Tā, lai katrai audējai ir ērti strādāt,” stāsta meistars, kurš arī pats māca jaunajai paaudzei, ka no koka var pagatavot visdažādākos priekšmetus, suvenīrus un praktiskas lietas. Šajā mācību gadā viņš vadīs pulciņu “Jaunais amatnieks”. “Tas ir ļoti labi, ka jaunieši tur rokās ne tikai telefonus, planšetdatorus, bet ir gatavi iekustināt pirkstus arī amatniecībā. Darbojoties ar pirkstiem, labi attīstās sīkā motorika,” norāda A. Rācenis.

Aizvadītajā nedēļā pasākuma “Satiec savu meistaru” ietvaros pie viņa bija ieradies jaunākās paaudzes pārstāvis Valters Kalniņš, kurš bija ieinteresēts darboties ar materiāliem no koka. “Ir laba sajūta, ka varu kaut ko veidot ar savām rokām. Izveidoju dekoratīvu koka pogu. Nemaz nevarēju iedomāties, ka tas prasīs tik daudz laika. Lai darbs ir akurāts, vajag visu pielīdzināt, noslīpēt. Tagad zinu, ka arī sīku lietu izgatavošana ir laikietilpīgs process,” atklāj V. Kalniņš.

Radošās darbnīcas lieliem un maziem   

Ja kādam aušana šķiet pārāk laikietilpīgs process, tad “Micē” var doties arī uz radošajām darbnīcām, piemēram, Rudītes Gromules vadībā var iepazīties ar floristikas radošo meistardarbnīcu. Tā bija atvērta arī dienā, kad norisinājās pasākums “Satiec savu meistaru”. Šajā reizē interesentiem bija iespēja pašiem līdzdarboties, no kreppapīra veidojot krāsainus ziedus ar konfekti centrā, ko pēc tam varēja paņemt līdzi uz mājām. 

Meistares darbnīcā top visdažādākās lietas, sākot no rotām, piekariņiem, oriģināliem ziediem, dekoratīviem priekšmetiem, lellēm līdz dažnedažādām dāvināmām lietām. “Kopā ar mani bērni var darboties divos dažādos pulciņos – radošās darbnīcās: “Darbojamies floristikā, šujam lelles, mācāmies iesaiņot dāvanas un mācāmies daudz dažādu citu lietu izgatavošanu. Otra ir polimērmāla darbnīca. Esam atvērti kā bērniem, tā pieaugušajiem. Tieši pieaugušos vairāk uzrunā polimērmāla darbnīca. Tajā mācīsimies izdekorēt dažādus priekšmetus polimērmāla tehnikā, kas kļūst arvien populārāka. Jau pieteikušies vairāki dalībnieki. Tiesa, ņemot vērā epidemioloģiskos ierobežojumus, varam uzņemt ierobežotu skaitu dalībnieku,” paskaidro R. Gromule.