Ģimenes ārstiem aktīvāk jāiesaistās diabēta pacientu aprūpē

Otrā tipa cukura diabēta izplatības palielināšanās izvirza jaunus izaicinājumus Latvijas veselības aprūpes sistēmai. Patlaban Latvijā diabēta pacientu skaits jau pārsniedz 100 tūkstošus. Lai gan šo slimību nevar izārstēt, pastāv iespējas to kontrolēt un tādējādi samazināt diabēta radīto negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību un ikdienas dzīves kvalitāti.

Savlaicīga otrā tipa diabēta atklāšana un piemērotas terapijas uzsākšana ļauj novērst potenciālās blaknes un dod iespēju pacientam aizvadīt visnotaļ komfortablu dzīvi. Turpretī slikti kontrolēta otrā tipa diabēta gadījumā jau salīdzinoši ātri var rasties dažādas sirds un asinsvadu sistēmas, nieru, redzes, vielmaiņas un citas saslimšanas.

Lai panāktu uzlabojumus diabēta ārstēšanas jomā, medicīnas speciālisti nonākuši pie atziņas, ka viens no risinājumiem varētu būt ģimenes ārstu lomas palielināšana pacientu aprūpē. Tāpat svarīgi būtu nodrošināt efektīvu sadarbību starp ģimenes ārstiem, endokrinologiem un citiem speciālistiem. Par šīm tēmām daudz tika runāts arī 22.novembrī aizvadītajā paneļdiskusijā, kuru kopīgi rīkoja Latvijas Endokrinologu asociācija sadarbībā ar Latvijas Ģimenes ārstu un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijām.

^{Izstrādātas jaunas vadlīnijas}

Latvijas Endokrinologu asociācija pēdējos gados ieguldījusi daudz darba, lai varētu uzlabot pacientu aprūpi un rastu ieročus efektīvākai cīņai ar otrā tipa diabētu. Viens no šī darba rezultātiem ir atjaunotas otrā tipa diabēta ārstēšanas klīniskās vadlīnijas, kas sagatavotas, ņemot vērā arī Eiropas un Amerikas pieredzi.

Šajās rekomendācijās tiek būtiski izcelta ģimenes ārstu loma slimības agrīnā diagnostikā, ārstēšanā un pacientu aprūpē. Jaunās vadlīnijas paredz, ka ģimenes ārstiem otrā tipa diabēta diagnostikas un ārstēšanas ietvaros būtu jāuzņemas šādi pienākumi: agrīna diagnostika un skrīnings riska grupās, piemēram, pacientiem ar lieko svaru vai hipertensiju; dzīvesveida konsultācijas, veicinot veselīga uztura lietošanu un fiziskās aktivitātes; pirmās līnijas terapijas uzsākšana un, ja nepieciešams, pacientu nosūtīšana pie endokrinologa; pacientu izglītošana, lai uzlabotu diabēta kontroli un novērstu iespējamās komplikācijas.

Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes priekšsēdētāja, dr. med. Kristīne Geldnere uzskata, ka šādas atjauninātas vadlīnijas varētu dot vairākus būtiskus ieguvumus. Savukārt otrā tipa diabēta pacientu skaita pieaugumu speciāliste skaidro ar aptaukošanās izplatības palielināšanos un cilvēku mūža ilguma pieaugumu, kādēļ viņi dzīves laikā biežāk sastopas ar šādām vielmaiņas slimībām kā otrā tipa diabēts.

“Par šiem jautājumiem ir daudz spriests, bet unikāla recepte cīņā ar šo problēmu nav atrasta,” saka K.Geldnere. “Vismaz prieks, ka mūsu valsts Veselības ministrija (VM) šogad nopietnāk ķērusies klāt aptaukošanās mazināšanas plānam. Padomāts arī par tiem pacientiem, kuriem jau ir gan aptaukošanās, gan cukura diabēts, tādēļ paldies atbildīgajām iestādēm, kuras iesaistās problēmu risināšanā. Skaidrs, ka rezultāti nebūs tūlīt, uz tiem vēl jāpagaida.”

Lai nodrošinātu kvalitatīvu diabēta pacientu aprūpi, ir nepieciešama cieša sadarbība starp ģimenes ārstu un endokrinologu, kā arī citiem speciālistiem.

“Cilvēki ar otrā tipa diabētu savā starpā ir ļoti atšķirīgi, jo vienam pamata problēma vairāk saistīta ar aptaukošanos, citam tās ir sirds un asinsvadu sistēmas slimības, vēl kādam – hroniska nieru slimība. Tādēļ šīs jaunās vadlīnijas ir balstītas arī uz starptautiski rekomendēto, individualizēto pieeju pacientiem atkarībā no viņiem aktuālām ar diabētu saistītām slimībām. Domāju, ka šādas rekomendācijas veicinās arī labāku aktuālās informācijas apriti starp ģimenes ārstiem un dažādiem speciālistiem, lai nodrošinātu kvalitatīvāku pacientu aprūpēšanu,” saka K.Geldnere.

^{Joprojām pastāv zināmi trūkumi}

Vēl ne tik sen daudziem otrā tipa diabēta pacientiem lielas raizes sagādāja jaunāko medikamentu nepieejamība. Šī problēma vismaz daļēji ir atrisināta, taču pastāv vairāki citi šķēršļi, kas traucē nodrošināt efektīvu aprūpi.

“Viena problēma ir saistīta ar nepietiekamu diabēta pacientu apmācību,” norāda K.Geldnere. “Tā ir pieejama tikai specializētos centros, kā arī pie endokrinologiem. Taču mēs zinām, ka jau pie primārās saslimšanas būtu jāiziet specializēta diabēta apmācība. Tā ietvertu visu informāciju par dzīvesveidu – gan to, kā jākontrolē glikozes līmenis, gan arī saistībā ar nozīmēto ārstēšanu. Īpaši svarīga tā ir pacientiem, kam ordinēta insulīna terapija. Iespējams, šādas apmācības trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc pacienti nav sevišķi apmierināti ar pašreizējo situāciju. To apliecināja Latvijas Diabēta federācijas nesen veiktā pacientu aptauja. Mēs esam uzrunājuši gan VM, gan Nacionālo veselības dienestu (NVD) un ceram, ka nākotnē būs iespēja palielināt šādu apmācības kabinetu skaitu. Lai to īstenotu, ir nepieciešami arī cilvēkresursi – attiecīgi izglītotas diabēta apmācības māsas, kas varētu nodrošināt pacientu apmācību. Savukārt otra problēma ir saistīta ar speciālistu pieejamību. Kā tika atklāts minētās pacientu aptaujas prezentācijas laikā, vairumam pacientu ilgi jāgaida, lai nokļūtu pie endokrinologa. Aptuveni pusei tie bija divi trīs mēneši, bet lielai daļai pat vairāk nekā četri mēneši. Tādēļ būtu svarīgi deleģēt plašākas zāļu izrakstīšanas tiesības ģimenes ārstiem un reizē panākt endokrinologu atslogošanu, tas varētu arī samazināt rindas pie šiem speciālistiem.”

^{Latvijā var izmantot jaunāko terapiju}

Otrā tipa diabēta ārstēšanas iespējas ir kļuvušas daudz plašākas nekā gadsimta sākumā vai pat vēl tikai pirms desmit gadiem. K.Geldnere ir gandarīta, ka tagad arī Latvijā ir pieejama modernā ārstniecība: “Mēs esam priecīgi, jo tagad mūsu rīcībā ir nonākuši arī paši jaunākie medikamenti. Jāsaka, VM un NVD šajā ziņā ir uzklausījuši mūsu vēlmes. Salīdzinājumā ar laiku pirms diviem gadiem patlaban ir daudz plašākas iespējas nodrošināt pacientiem tādu terapiju, kādu iesaka arī starptautiskās vadlīnijas. Šajā sakarā gan jāpiebilst, ka vajadzētu piešķirt ģimenes ārstiem tiesības izrakstīt atsevišķus medikamentus vismaz konkrētai pacientu grupai. Tas attiektos, piemēram, uz cilvēkiem ar sirds un asinsvadu slimībām, pārciestu infarktu un citām, lai viņiem nebūtu jāgaida garā rindā pie endokrinologa, līdz varētu saņemt vajadzīgās zāles. Tāpat būtu jāuzsāk savlaicīgi skrīnēt noteiktas pacientu grupas, jo ir ļoti svarīgi šo saslimšanu diagnosticēt pēc iespējas ātrāk, kā arī nodrošināt cilvēkiem kvalitatīvu aprūpi.”

^{Ģimenes ārstu iesaiste – arī cīņā ar slimības komplikācijām}

Otrā tipa diabēts izceļas ar to, ka lielākos draudus pacientu veselībai parasti rada ar šo slimību saistītās saslimšanas, kas laika gaitā rodas diabēta attīstības rezultātā. Tādēļ ir svarīgi savlaicīgi atklāt diabētu un nozīmēt atbilstošu ārstēšanu, lai samazinātu šādu blakusslimību attīstības risku.

Runājot par to, vai arī paši pacienti var iesaistīties un kaut ko darīt savas veselības labā, proti, novērst dažādu komplikāciju rašanos, K.Geldnere teic: “Uz šo jautājumu grūti dot viennozīmīgu atbildi, jo mēdz būt arī tāda lieta, ko medicīnā dēvē par ģenētisko predispozīciju. Dažiem šādas komplikācijas attīstās salīdzinoši ātri, pat neraugoties uz to, ka diabēts tiek gana labi kontrolēts un ārstēts. Citiem savukārt laika periods līdz komplikāciju attīstībai ir ilgāks. Taču visa pamatā ir optimāli kontrolēts cukura līmenis, normāls asinsspiediens, labi holesterīna rādītāji. Jāievēro veselīga dzīvesveida ieteikumi, kas ietver sabalansētu uzturu un pietiekamas fiziskās aktivitātes. Ir pierādīts, ka diabēta komplikācijas var novērst, ja šie faktori tiek kontrolēti.”

Tāpat cukura diabēta pacientiem ģimenes ārstu vai speciālistu uzraudzībā ik gadu jāveic konkrētu parametru pārbaudes. Piemēram, jāaiziet pie acu ārsta un jāpaskatās, vai tīklenē nav novērojamas asinsvadu izmaiņas. Reizi gadā jānodod urīna analīzes, lai pārbaudītu, vai nav albuminūrijas pazīmes, kas varētu signalizēt par kādiem agrīniem nieru bojājumiem. Atkarībā no situācijas var būt nepieciešama sirds pārbaude, regulāra asinsspiediena uzraudzība, tāpat reizi trīs četros mēnešos būtu jāpārbauda glikētā hemoglobīna rādītājs. Tas parāda, cik liels ir vidējais glikozes līmenis šajā laikā, kā arī ļauj spriest par to, cik labi diabēts tiek kontrolēts. Tāpat diabēta pacientiem svarīgi rūpēties par savu pēdu kopšanu, jo eksistē tā saucamā “diabētiskā pēda”. Ja rodas aizdomas, ka pēdās mainās jušana, noteikti jāpainteresējas pie ģimenes ārsta par nosūtījumu pie pēdu aprūpes speciālista – podologa.

“Visu rezumējot, gribētu uzsvērt, ka viens no labākajiem risinājumiem pacientu aprūpes uzlabošanai būtu plašāka ģimenes ārstu iesaiste otrā tipa diabēta agrīnā diagnostikā un ārstēšanā. Par to jau minēts arī atjaunotajās vadlīnijās. Svarīgi arī palielināt inovatīvo medikamentu pieejamību plašākām pacientu grupām, kā arī piešķirt to izrakstīšanas tiesības ģimenes ārstiem. Mērķis ir pārdomāti saskaņot endokrinologu un ģimenes ārstu sadarbību, bet tam nepieciešami politiski lēmumi un finansējums. Eiropā diabēts ir noteikts par prioritāti, un arī Latvijai šajā jautājumā nepieciešams savs nacionālais rīcības plāns. Lai arī jaunie medikamenti ir pieejami arvien plašākam pacientu lokam, mēs joprojām atpaliekam tehnoloģiju pieejamībā un pacientu izglītošanā. Tādēļ šajā jomā darāmā vēl daudz,” saka K.Geldnere.

Ilona Noriete