Gatava pieņemt izaicinājumu cīņai ar retu diagnozi

Nupat sociālajos tīklos ir nonākusi ziņa, aicinot atbalstīt Apes iedzīvotāju Mariku Čerņavsku, kura veselības stāvokļa dēļ ir nonākusi neapskaužamā situācijā.

Sadarbībā ar nodibinājumu “Alūksnes un Apes novada fonds” ir sākta ziedojumu vākšana, lai sieviete varētu izķepuroties no pašreizējām grūtībām.

Aicinājumā izskan, ka viņa ir 2. grupas invalīde un nav spējīga ilgstoši strādāt. Viņa dzīvo viena un medikamentu iegādei aizņēmusies naudu. Marika cieš no depresijas, osteopēnijas un sekām pēc kuņģa rezekcijas audzēja dēļ. Marika sirgst arī ar retu diagnozi – pyoderma ganrenosum, kas rada dažādas čūlas. No rīta vien viņai ir jānodzer 14 tabletes. Šīs slimības ietekmē Marikai izveidojies sejas defekts.

Marika ir izmantojusi visus maznodrošinātā pabalstus, taču līdzekļu iztikai tik un tā trūkst. Viņai palīdz mamma pensionāre, kura pati arī ir maznodrošinātā statusā. Marika nevar apmaksāt arī zobārsta pakalpojumus.

Sazinoties ar Mariku, viņa stāsta, ka viss minētais tā arī ir. Lai gan viņa uzreiz uzsver, ka nav no tiem cilvēkiem, kuriem tīk vaimanāt par dzīvi un lūgt palīdzību, sarunai ar laikrakstu viņa piekrīt, cita starpā atgādinot, ka arī pašai savā laikā bijusi saistība ar žurnālistiku, veidojot izdevumu “Apes novada vēstis”. Vietējie viņu pazīst kā mūzikas skolotāju un šuvēju, sabiedriski aktīvu dāmu, kura dziedāja korī un vienmēr bija gatava atbalstīt vietējās kopienas pasākumus. “Esmu vairāk kā 30 gadus korī un ansamblī dziedājusi pie Sandras Oto. Biju mūzikas skolotāja bērnudārzā, kur nostrādāju vairāk nekā 20 gadus. Tajā laikā palīdzēju daudziem mazajiem vokālistiem gatavoties konkursam “Cālis”. Savā laikā šis konkurss bija ļoti populārs, vairāki mani cāļi ir tikuši arī lielajā “Cāļa” finālā valstiskā mērogā. Šobrīd liela pauze iestājusies dažādu manu klupienu un smagu veselības problēmu dēļ,” Marika ir teikusi laikrakstam kādas citas intervijas saistībā šī gada sākumā. Toreiz viņa arī uzsvēra: “Esmu lokālpatriote. No divu gadu vecuma dzīvoju Apē. Faktiski – visu laiku. Es mīlu savu pilsētiņu, lepojos ar to un arī dusmojos uz to, kā jau tas ir pret saviem tuvajiem. Esmu šeit dziļi ieaugusi, kas laikam nav tas labākais variants manai izaugsmei, manam pazaudētajam lidojumam. Bet te ir savs šarms. Te ir drošības sajūta ar lēno mieru. Te viss saprotams. Te ilgus gadus savējie un nemaz ne savējie cilvēki. Te skaistie bērnības un jaunības gadi. Ape – tur vairs neko nevar mainīt, tā ir mana dzīve.”

Tieši līdzcilvēki (tie – vietējie, savējie), vēloties palīdzēt un atbalstīt Mariku, ieteikuši un pierunājuši viņu vērsties pēc palīdzības fondā. “Zinot, kāda ir mana situācija, ka ikdienā ir nepieciešams lietot ļoti daudz medikamentu, kas nav valsts kompensējamo zāļu sarakstā, un personīgo līdzekļu trūkst, šo ideju ierosināja mani draugi. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir grūti lūgt palīdzību. Man vienmēr šķitis, ka tas ir pazemojoši, ka otram cilvēkam ir kaut kas jālūdz, vai tā būtu nauda, mīlestība vai kas cits. Šobrīd mana dzīve nav salīdzināma ar to, kāda tā bija pāris gadus atpakaļ. Visvairāk veselības likstas par sevi lika manīt pēdējos divus gadus. Bet viss sākās tajā trakajā kovidlaikā, kad ar to saslima mana tuvākā draudzene, kura diemžēl neizķepurojās un devās viņsaulē. Tie bija smagi pārdzīvojumi visiem līdzcilvēkiem, arī es tobrīd emocionāli sabruku,” pārdzīvotajā dalās Marika un turpina: “Patiesībā dzīvē esmu sabrukusi vairākas reizes. Pirms divdesmit gadiem man atklāja vēzi, izoperēja visu kuņģi. Visādi ir gājis, kam tik nav cauri iets. Sliecos domāt, ja veselības stāvoklis liek par sevi manīt, tad tā ir zīme, ka cilvēks kaut ko uzņēmies par daudz, organisms vairs netiek galā un kādu brīdi iepauzē.”

Viņai konstatēta autoimūna slimība, ar kuru nāksies sadzīvot visu mūžu. Lai nonāktu pie īstās diagnozes, Marikai ir pagājuši teju divi gadi, braukājot pie dažādiem dakteriem no viena pie otra. Taujāta, kāds ir bijis šis ceļš, Marika uzsver, ka tikai un vienīgi pateicoties savam neatlaidīgajam raksturam. “Man ir tas čangaļu spīts iekšā, kas palīdz visu paveikt līdz galam, tikt pāri krīzes situācijām. Pie kā tikai neesmu braukusi uz konsultācijām, izmeklējumiem! Pateicoties Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas mediķiem, šī slimība tika konstatēta. Īpaši vēlos minēt otolaringologu (LOR) Romānu Dzalbu, reimatologu Paulu Rubīnu un Matīsu Šablinski, kurš ir ārsts-rezidents reimatologs. Tie ir ārsti ar lielo burtu. Turpinu uzraudzīties pie daktera Rubīna,” skaidro Marika.

Šobrīd viņai izrakstītie medikamenti ir jādzer ļoti lielā daudzumā un ilgstoši. “Galvenais mērķis ir panākt slimības regresiju. To, vai būs notikusi slimības atkāpšanās, varēs novērtēt rudenī, šobrīd jāturpina ārstēšanās process. Katru nedēļu dodos nodot analīzes, lai zinātu, kā organisms reaģē uz zālēm. Ar slimību mācos sadzīvot, nevēlos žēloties, nevēlos, lai citi mani žēlo. Vienkārši vēlos, lai varu iegādāties šos medikamentus, kas man jālieto ilgstoši. Sevi mierinu ar domu, ka ir taču cilvēki, kuri visu mūžu pavada uz gultas vai ratiņkrēslos, tātad man nav tik traki. Vistuvākais un mīļākais cilvēciņš man ir mammīte. Viņa ļoti, ļoti mani atbalsta. Grūti noskatīties, kā viņa pārdzīvo. Viņai ir divtik smagi, jo man ir arī brālis, kuram ir garīgās attīstības traucējumi, tāpēc viņš uzturas pansionātā,” atklāj apeniete.

Marika saka paldies saviem draugiem un atbalstītājiem, kas ir kopā ar viņu ceļā uz atlabšanu. Gribas pieminēt, ka, par spīti visam, sieviete spēj saglabāt optimismu un humora izjūtu, sakot: “Cilvēki jau neredz manu iekšējo sāpi. Uzlīmēju uz sejas plāksterus, sataisos un eju laukā no mājas. Ja gadās, kad kāds pajautā, kas tad ar sejiņu, vien nosaku: plāksteriem beidzies derīguma termiņš un kaut kur tie jāizlieto.”

Ikvienam ir iespēja palīdzēt Marikai

Lūgums tiem, kuri var Marikai palīdzēt, ziedot uz konta numuru:

Nodibinājums “Alūksnes un Apes novada fonds”
Reģ. Nr. 40008090271
Banka: AS SEB Banka
Kods: UNLALV2X
Konts: LV96UNLA0050019750651
Mērķis: “Palīdzība Marikai Apē”.

Vai arī ienākot fondā Alūksnē, Dārza ielā 8A, 1. stāvā.