Es nedrīkstu nodot

Tās emocijas, ko 11. novembrī guvu Smiltenē Lāčplēša dienas pasākumā, mani saviļņo joprojām. Jā, mēs varam sūkstīties, ka valstī daudz ko gribam redzēt labāku esam, ka valdība ir tāda vai šitāda un tā tālāk, bet Lāčplēša dienā cilvēki apliecināja, ka Latvijas valsts, Latvijas brīvība viņiem ir svarīgāka par to visu.

Tik daudz ļaužu lāpu gājienā Smiltenē pēdējos gados nebija redzēti, – gaismas upei pilsētas ielās ilgi nebija gala. Cilvēki nāca un nāca, – līdz ar zemessargiem un jaunsargiem gājienā uz pieminekli Brīvības kara varoņiem pilsētas kapsētā devās smiltenieši un tuvējo pagastu iedzīvotāji, vīri un sievas, bērni un jaunieši, māmiņas ar vēl ratiņos stumjamiem mazuļiem.

Kapsētā novembra piķa melno tumsu tovakar ap Brīvības kara varoņu pieminekli izgaismoja simtiem mazu gaismiņu no lāpām un svecēm. Svinīgās uzrunas, grupas “Ceļojums” Jāņa Krūmiņa emocionāli nodziedātās dziesmas, tas, kā dzirdēju blakus pazīstamus cilvēkus ar sirdi un dvēseli dziedam Latvijas valsts himnu, man ne tikai uzbūvēja tiltu no 1919. gada Brīvības cīņām līdz mūsdienām, bet arī deva pārliecību, – ja Latvijā iebruktu ienaidnieks, būtu, kas aizstāv mūsu zemi. Tas nebija uzspēlēti, tā nopietnība, atbildība, ko redzēju zemessargu sejās, – tas ir pa īstam.

Lāčplēša diena ir manas dzimtas personīgais stāsts. Arī mana vectēva, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Roznieka vārds ir iegravēts uz plāksnes Brīvības kara varoņu pieminekļa pakājē Smiltenes kapsētā. Vecpaps atdusas netālu no pieminekļa mūsu dzimtas kapos. Kad gājiens cauri kapsētai dodas uz pieminekli, tad paiet garām viņa kapam, tas ir pie galvenā celiņa, sveču izgaismots. Tās nolieku un aizdedzinu jau dienā, – lai vecpaps zina, ka arī šajā viņam īpašajā dienā viņš nav aizmirsts.

Es reizēm domāju, ko viņš teiktu par mūsdienu Latviju. Mans vectēvs bija 9. Rēzeknes kājnieku pulka seržants, cīnījās arī pie Ložmetējkalna, Latvijas armijas sastāvā aizstāvēja Rīgu no bermontiešiem, piedalījās visās kaujās no Bolderājas līdz Lietuvas robežai.

Ar Lāčplēša Kara ordeni viņu apbalvoja 1921. gadā. Par to, ka 1919. gada 8. novembrī kaujā pie Bulduru tilta zem nemitīgas uguns vada priekšgalā viņš pirmais metās uz tiltu, aizrāva sev līdzi visu vadu un laikus piesteidzās palīgā otram vadam, kurš jau cīnījās ar ienaidnieka pārspēku, tā sekmēdams turpmāko visas Jūrmalas atbrīvošanu.

1945. gadā manu vecpapu apcietināja un notiesāja ar ieslodzījumu uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē Sibīrijā. Latvijā viņš atgriezās 1959. gadā, nodzīvoja ilgu mūžu, – viņsaulē devās 1989. gadā.

Ne reizi pēc atgriešanās Latvijā vecpaps neaizbrauca apskatīties, kas noticis ar viņa “Rožkalniem” Brantu pagastā, zemi, ko saņēma par nopelniem Brīvības cīņās, un uz tās “Rožkalnos” paša un sievas Elzas rokām iekopto, padomju varas viņam atņemto saimniecību. Sāpēja sirds, – tas būtu par maz teikts.

Un tad es domāju, – sasodīts, mēs nedrīkstam, neraugoties pilnīgi ne uz ko, atteikties no Latvijas valstiskuma idejas un vēlmes aizstāvēt mūsu zemi. Ja vajadzēs, arī es to darīšu, cik būs manos spēkos.