Dziedē karā cietušo dvēseles

Natālija Juščenko ir viena no tiem Ukrainas iedzīvotājiem, patvēruma meklētājiem Latvijā, kuriem mūsu valstī izdevies atrast darbu savā profesijā.

Natālija ir izglītības psiholoģe ar 18 gadus lielu darba stāžu. Ukrainā viņa strādājusi gan skolā, gan bērnudārzā, un tagad savas zināšanas jau otro mēnesi liek lietā Smiltenes novadā, sniedzot psiholoģes konsultācijas gan bērniem, gan pieaugušajiem – pamatā saviem tautiešiem, citiem bēgļiem no Ukrainas, taču viņas pieredzi var izmantot arī Smiltenes novada iedzīvotāji.

Natālijas darba devējs ir Smiltenes novada pašvaldības Izglītības pārvalde, informē pārvaldes vadītājs Edgars Roslovs. “Varējām paņemt Natāliju darbā uz laiku kā izglītības psihologu, pateicoties nodibinājuma “Alūksnes un Apes novada fonds” ziedojumam. Natālija ir ļoti atsaucīga, konsultē arī pedagogus un bērnu vecākus atkarībā no pieprasījuma un situācijas,” stāsta Edgars Roslovs.

Natālija Juščenko konsultācijas sniedz pēc pieprasījuma un līdz šim strādājusi Smiltenē, Palsmanē, Raunā un Apē, attālināti – arī Valmierā. Intervijā “Ziemeļlatvijai” viņa stāsta par savu darbu un tajā izmantotajām metodēm, kas var noderēt ikvienam no mums.

Natālija Juščenko: – Auditorija, ar ko strādāju,  ir bērni vecumā no trijiem gadiem, pusaudži un pieaugušie, pārsvarā mammas, kuras šeit, Smiltenes novadā, ieradušās ar bērniem, bēgot no kara Ukrainā. Joprojām Ukrainā ir reģioni, kuros vēl nevar droši atgriezties ar bērniem, jo tos katru dienu joprojām apšauda, arī manu pilsētu Černihivu, kas atrodas pierobežā. Šobrīd ir ļoti svarīgi stabilizēt bēgļu, kas pārsvarā ir mammas ar bērniem, emocionālo stāvokli. Problēmas ir dažādas: bērna un mammas adaptēšanās jaunā vietā, bailes, trauksme, tuvinieka zaudējums karā, posttraumatiskā stresa traucējumi (posttraumatiskā stresa sindroma cēlonis ir augsta stresa līmeņa pārdzīvojums, kas ir ārpus indivīda ikdienišķās dzīves pieredzes – vardarbība, dabas katastrofa, karš un citi līdzīga rakstura notikumi, kuru laikā cilvēks izjutis spēcīgas bailes par savu vai apkārtējo cilvēku dzīvību – redakcijas piezīme). Simptomi parādās pēc trijām nedēļām līdz astoņiem mēnešiem un var ilgt gadiem. Ja tos neārstē, rodas sekas – attīstās citas psihiskas problēmas, piemēram, depresija, pašnāvības domas, panikas lēkmes. Saskaroties ar notikumiem, kas kaut kādā veidā atgādina traumatisko situāciju, cilvēku var pārņemt panika. Piemēram, bērniem, kuri piedzīvojuši karu Ukrainā, šeit ir problēmas ar adaptāciju, ir trauksme. Bērns grib bēgt, krīt zemē, aizsedz galvu ar rokām, jo pārdzīvojis bombardēšanu, redzējis briesmīgus momentus. Naktīs viņam rādās murgi.  Palīdzu vecākiem ieraudzīt, kādām fizioloģiskām reakcijām bērna ķermenī jāpievērš uzmanība. Ja novēro posttraumatiskā stresa sindromus sev pašam vai kādam no tuviniekiem, tad, savlaicīgi vēršoties pie speciālista, ir iespējams izvairīties no virknes nopietnu veselības problēmu.

– To būtu svarīgi zināt ikvienam vecākam. Kad viņiem vajadzētu sākt raizēties par bērna uzvedību?

– Ir jāpievērš uzmanība, ja bērns daudz guļ, siekalojas, stostās, ja viņam naktīs rādās murgi, ir enurēze (slapināšana gultā) vai nervu tiks, piemēram, acu raustīšanās. Tad bērnam  jāsniedz psiholoģiskā palīdzība un, ja nepieciešams, arī neiropatologa un psihiatra konsultācija atkarībā no individuālās situācijas. Ir gadījumi, kad pietiek tikai ar psihologa palīdzību. Es uzskatu, ka psihologa palīdzība ir svarīga visām iedzīvotāju kategorijām – ne tikai kara bēgļiem, bet arī Latvijas iedzīvotājiem, jo neatkarīgi no tā, ka karš notiek Ukrainā, trauksme un bailes ir arī Latvijas iedzīvotāju ģimenēs. Cilvēki seko līdzi ziņām, skatās televīziju, pārrunā Ukrainā notiekošo ģimenē, ar draugiem, paziņām, darba kolēģiem, satiek  šeit, Latvijā, cilvēkus no Ukrainas un no viņiem uzzina reālus notikumus. Un rodas trauksme. Tāpēc ir vērtīgi zināt, kādu psiholoģisko palīdzību cilvēki paši sev var sniegt, ja gadās piedzīvot trauksmi, bailes, paniku, kas izsit no sliedēm, un cilvēks nonāk stuporā (tas ir psihiskās aktivitātes nomāktības stāvoklis, kas izpaužas pilnīgā nekustībā, klusēšanā – redakcijas piezīme). Es iesaku izmantot sazemēšanās metodes, ko saucu par piecu likumu.

– Kā tas darbojas?

– Nonākot stuporā, mūsu domāšana ir tuneļveida. Neredzam to, kas apkārt. Tāpēc ir svarīgi mūsu smadzenēm iedot bumbiņu, lai tās reaģētu uz ārējiem kairinājumiem. Vajag sazemēt ķermeni. Ir jāapskatās apkārt un jāatrod pieci priekšmeti, piemēram, lampa, grāmatas, ziedi un tā tālāk, un šie priekšmeti jānosauc, izrunājot pie sevis vai skaļi, piemēram, “es redzu sarkanus ziedus”.  Ir jāsajūt, kā tavas pēdas stāv uz cietas grīdas. Pēc tam jāatrod četras lietas, kam pieskarties: mīksta, cieta, auksta, karsta. Tā tiek atgriezta tauste. Tad ir jāsaklausa trīs skaņas, piemēram, putnu dziesmas, mašīnu rūkoņa aiz loga, bērnu smiekli. Nākamais solis – jāatceras divas smaržas. Tas var būt kafijas aromāts vai  ceriņi, kas Smiltenē smaržoja burvīgi. Tad jāatceras viena jauka, silta atmiņa, vai tā būtu pļava ar ziedošām pīpenēm, vai jūra, vai pastaiga pa meža taciņu. Mums katram ir bagāža, kurā krājam savas pozitīvās emocijas. Tie ir resursi,  kas ļaus atjaunoties. Taču šāda tehnika jāmācās darīt sistemātiski. Tad arī būs rezultāts. Cilvēks zinās, kā palīdzēt sev vai citam. Arī tad, kad strādāju ar bērniem, ir jābūt sistemātiskumam, turklāt psihologam, vecākiem un pedagogu kolektīvam jāstrādā visiem kopā kā vienas ķēdes posmiem, lai sasniegtu  rezultātu. Viens nav karotājs.

–  Kā jūs palīdzat bērniem, strādājot kā psiholoģe?

– Tas ir diagnosticējošais un konsultatīvais darbs, individuālās un grupu konsultācijas pēc mammas vai izglītības iestādes pieprasījuma, ja pedagogu kolektīvs ieraudzījis konkrētas situācijas un nezina, kā bērnam palīdzēt. Ir bijušas arī tādas situācijas, kad mamma pati nejūtas labi un neredz, ka bērnam ir problēmas. Strādāju arī ar pirmsskolas izglītības iestādes skolotājām, mācot, kā pareizi sniegt palīdzību bērnam, kuram ir trauksme, kā šo trauksmi mazināt, ko darīt, ja maziem bērniem ir agresivitāte, kas ir viņu aizsargreakcija. Lai mazi bērni atbrīvotos no negatīvām emocijām, viņiem  ir jādod iespēja zīmēt, kaut ko lipināt, spēlēt lomu spēles. Bērni izspēlē vienu un to pašu spēli pat vairākas reizes, jo šādi noņem savas negatīvās emocijas. Svarīgi ir arī ļaut bērnam runāt par to, kas viņu satrauc, kas viņam rādījās sapnī, un arī šādi negatīvā informācija iznāks virspusē. Taču pieaugušajam nevajag sarunu bērnam uzspiest – “nu, izstāsti, kas tev!”. Tas darbosies tikai tad, kad bērns pats gribēs runāt. Ja bērns naktī pamostas un raud, tad ļaujiet viņam izraudāties, nesakiet – “neraudi”,  jo viņam šādi ir jāizlaiž emocijas ārā. Ir svarīgs ķermeņa kontakts, ja bērns ļaujas. Ne velti saka, ka dienā ir jāapskaujas septiņas reizes, jo tas veicina iekšējo harmoniju. Vecākiem arī ir jāmācās pašiem saglabāt noturīgu savu psiholoģisko stāvokli, jo tad arī bērns būs emocionāli stabils. Biežāk sakiet saviem bērniem, ka mīlat viņus, ka esat viņiem blakus un atbalstāt viņus.  Kad runājat ar maziem bērniem, pietupieties, lai acu kontakts ir vienā līmenī, un sakiet viņam – “es esmu ar tevi! es tevi mīlu! tu esi drošībā! mums viss sanāks!”. Taču, ja mammai pašai ir trauksme, ja viņa bieži raud un baidās, tad viņa arī bērnam nodos šo savu stāvokli. Bērnam vecāki ir visa pasaule, viņa pasaules stabilitāte un drošība.

VIEDOKĻI

Patvēruma meklētāja no Ukrainas, sešu bērnu mamma (vēlas palikt anonīma):

–  Natālija  ļoti palīdzēja manai sešus gadus vecajai meitiņai, strādājot ar viņu kā psiholoģe.  Meitiņa nu jau guļ mierīgi, vairs arī nebēg projām no bērnudārza. Mainās uz labo pusi. Tāpat arī dēls, kurš mācās 1. klasē. Bērniem bija smagi, jo Ukrainā no bombardēšanas slēpāmies pagrabā.  Dzirdējām sirēnu pēc sirēnas. Bērni baidījās. Naktī modās augšā. Kliedza. Jaunākā meita pat saslima ar plaušu karsoni, pagrabā dzīvojot, saaukstējās. Tikām pat līdz reanimācijai slimnīcā.

Birute Mežale, Palsmanes pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja:

– Paldies Smiltenes novada pašvaldībai un nodibinājumam “Alūksnes un Apes novada fonds” par  iespēju saņemt Natālijas konsultācijas. Tiklīdz mūsu dārziņu sāka apmeklēt ukraiņu bēgļu bērni, problēmas parādījās diezgan ātri, tāpēc arī mums, izglītības iestādēm, kas viņus uzņem, vajag  atbalstu. Skolotājām ir jāzina, kā strādāt ar bērniņiem, kuriem ir, piemēram, trauksme. Turklāt ir  ļoti labi, ja psihologs ar bēgļiem no Ukrainas runā viņu dzimtajā valodā. Tas rada lielāku tuvības sajūtu, arī darbā ar vecākiem. Natālija ir īsta profesionāle savā darbā. Viņai uzreiz ir rīcības plāns, ko darīt. Viņa strādāja arī ar mūsu skolotājām, stāstīja, kā atpazīt pazīmes, ja bērnu kaut kas nomāc, kā rīkoties pašām stresa situācijā, izskaidroja, kas notiek Ukrainā, lai mēs labāk saprastu, kam šie cilvēki, arī bērni, ir gājuši cauri, ko viņi ir redzējuši.