Dzejas dienu noskaņas

Ilze Zilbere

PIESKARTIES RUDENIM

Parkā uz soliņa man blakus apsēdās rudens. Nezinu, kāpēc tieši mani viņš izvēlējās, jo bija novakare un brīvu vietu netrūka, bet es to nejautāju. Varbūt baidījos no atbildes, varbūt jutos laimīga, ka neesmu viena… Skatījos, kā zeltains maigums nolaižas uz kļavas pleciem, kā saulesstars atvadoties izgaismo ēnas, un man bija labi.

Kaut kur starp mākoņiem pazuda dzērves dziesma, es tai nesekoju, jo zināju, ko tālās ceļinieces aiznes uz saviem spārniem. Rudens jautājoši ieskatījās man acīs… Nē, nē, nekas – vainīgi pasmaidīju, it kā mani tas neskartu. Es tikai gribēju zināt – vai viegli aiznest vasaru? Rudzupuķēs izziedējušās ilgas, jāņuzāļu vainagā novītušās cerības un naktsvijolēs skanošo mīlestību, kas, ieķērusies trauslajās ziedlapu stīgās, cenšas noturēties par spīti skaudrajai rudens patiesībai, ko var izlasīt rudens acīs.

“Vai manās? Tu vaino mani?” vairāk sajutu nekā dzirdēju rudens kluso balsi.

“Kad viens loks ir noslēdzies, sākas nākamais, viss turpinās,” rudens teica, iebērdams man klēpī brūni zeltainas ozolzīles. Tad piecēlās un aizgāja, sperdams platus soļus, staltā gaitā, un visas vēlīnās puķes tam aplaudēja, ne nieka nezaudējušas no sava skaistuma.

“Viss turpinās…” nočukstēja maza zīle, sapnī redzēdama zaļas, šalcošas galotnes.

Virs galvas atkal sasaucās dzērves, bet tās vairs nebija ne skumjas, ne atvadas. Dzērvju dziesmā skanēja aicinājums atrast auglīgu zemi savam ozolam, iesakņoties kā no jauna atrastam priekam un, stāvot rudens vārtos, atkal un atkal svinēt satikšanos ar sevi. Tikai tā, saslēdzot vakardienu ar rītdienu, pieredzi ar tikpat sīvo ticību, dvēsele spītīgi atraisa saknes, neļaujot tām aiziet bojā. Un tur – pie tavām kājām – ir viss – pašaizsardzība, dzīvotgriba, vēlme sevi apliecināt –, jo nekas jau neizzūd, viss turpinās…

VARIĀCIJA PAR VELGAS KRILES TĒMU

“… pie ābeles atpūšas mīlestība,

Sarkanu lakatu nosējusi.

Nāk mājās Pērs Gints,

Bet kur esmu es pati?”

(V. Krile)

Tās ir ilgas, kuras atdzīvina mīlestība,

Sārtais lakats ceļinieka plecos.

Kvēlot, dzirksteļot un atkal uzliesmot

Ceļā, kurā pašam sevi jāatrod.

Pasveicini, garām ejot, Pēru Gintu,

Neapstājies, nelūdzies un nenožēlo

Gadus, kuros iemācījies gaidīt,

Katru dienu vēršot pasakā.

Sasien savas asaras un dziesmas

Sārtā lakatā, kad sevi satikt ej

Ceļā, kurā uzzied vientulīga sēkla,

Aizķērusies Pēra Ginta kabatā.

Iveta Karole

* * *

Piepildu es savu dzīves trauku

Pilnu, ziedošu un jauku.

Pilnu draugiem, viņu labiem vārdiem,

Atmiņām un puķu vāliem.

Piepildu es savu skaisto trauku

Dzidriem rītiem, saules vītiem.

Rasā brienot basām kājām,

Kuras aizvedīs uz mājām.

Piepildu es savu trauku

Skaļiem smiekliem, smaidiem jaukiem.

Skaistiem brīžiem, atelpas sprīžiem,

Saulrietiem pie rāmas jūras.

Piepildu es sevi visu,

Savus sapņus, savas vēlmes.

Esmu pati, neesmu cita,

Vēlos vairāk, gribu darīt!

Smaida Maskina

VECĀ ĀBELE

Vecā ābelē kā mātē es raugos,

Ābolu pilna tā saliekusies stāv.

Piegāju klāt, maigi pieglaužos pie stumbra,

Dzirdu klusi, kā tā piekususi vaid.

Augusts sabēris pilnu klēpi

Ābolus dzidros, dzeltenus un gardus.

Ābele dāsna ir kā pati māte,

Dala ābolus tev un kaimiņam.

Mīļi apņemu stumbru kā plecus mātei,

Sajūtu, cik tā nogurusi dārzā ir.

Stumbrs nosirmojis kā mati kādreiz mātei,

Bet tās saknēs čaklums ierakstīts.

Zari pacelti debesīs kā rokas lūgsnā:

“Paņemiet no manis nost to smagumu!”

Ieskrien vējš, sāk purināt pilnos zarus,

Āboli krīt prom kā bērni no mātes klēpja.

Sirmie zari ieķeras viens otrā,

It kā negribētu tos no sevis projām laist.

Iedancojas vējš, vēl skaļāk stabulīti spēlē,

Nežēlīgi ābolus ar būkšķi zemē triec.

Vecā ābelē kā mātē es raugos,

Pilns pie kājām ābolu nu zemē guļ.

It kā vieglums plecos, bet sirdī žēlums,

Zari vēja šūpās pamāj āboliem

Kā māte bērniem…

Anita Anitīna

* * *

Augusts ir zvaigžņu krišanas laiks.

To, kas debesīs, un to, kas blakus.

Atgāzu galvu un vēros naktī –

Debesis švīku švīkās!

Viena zvaigzne aizkrita

Aiz zemes malas,

Aiz debesu malas,

Aiz…

Kas pēc tās palika?

Tukšums? Klusums? Nekas?

Uzplaiksnījums

Kā atblāzma tāla,

Dzīva un nemirstīga!

Bet no tālienes klusi skan

Vārdi, vārdi, vārdi…

Kā pazemes melodija.

Samiedzu acis,

Skatos spožajā saulē un redzu

Vēl spožāku tur – aiz tās,

Vietu, kur zvaigznes mīt.

Aptumsums nepienāk.

Aija Ābena

MAZAIS SKOLNIECIŅŠ

Mazais skolnieciņš stāv uz gaismas ceļa,
Kur viņa pleciem pāri milzu debess veļas.
Viņš tālumā redz pļavas zemes klajumos
Un steidzīgos putnus dzidrūdens plašumos.
Tam laimes bērnam stingra zeme zem kājām,
Jo viņš ir pie tēva, pie mātes… pie mājām.

Mazais skolnieciņš stāv uz gudrības ceļa,
Kur viņa galvai pāri milzums zinību veļas.
Rokās tam ziedi ar lapiņām smalkām
Un cerības gaišas ar patiesām alkām.
Tas laimes bērns ar skaidru skatu vien
Jau ticības un gudrības mezglus sien.

TU LAIKAM…

Tu laikam rudenī esi dzimusi,
Kad plūmju koks deg kā liesmas
Un zili sārtā plūme, zālē grimusi,
Gaida maigās bites dziesmas.

Tu laikam rudenī esi dzimusi,
Kad katrā plūmē medus mirdz.
Tu esi līdzās plūmei augusi,
Jo tev ir rudenīgi dāsna sirds.

Iveta Reinsone

LAIKS NOKAVĒJA

Laiks tomēr visu nokavēja,
Un mēs jau satikušies esam.
Ir tumsa kļuvusi par skaļu
No sirdspukstiem un gaidīšanas.
Laiks ātri visu steidzināja,
Tev lemts bij’ ceļš uz mājām,
Bet man, kā ierasts, kā vienmēr,
Tas top tik greizs un nepareizs.
Laiks dzīvi, nemaz nežēlodams,
Ar baudu liktens katlā met,
Bet mēs jau katrs savā krastā,
Nav iedotas mums makšķeres.
Varbūt laiks visu pareizi vēl saliks,
Lai smaržo rudenīgais rīts.
Tev rokās smaidīs citi kastaņi,
Bet manās acīs paslēpies būs vējš…

* * *

Kur ir tas rudens, kas mieru solīja man? Sūri skan dzērves dziesma – kaut nav taču atvadas vēl. Purvā uz ciņa sarkst dzērvenei vaigi – rudenīgo sauli sastapt tā kāro. Sapinās soļi šorīt biezajā miglā un rasā, zirnekļa tītajās lamatās. Ar spalgu troksni krīt ozolam zīles. Kastani… kastani kāro man sirds. Ievelt to kabatā – tajā pie sirds, lai drošāk pret vētru rudenī stāt. Pie sētas mans mīļais zilo miķelīšu krūms. Īsti vēl nezied. Vien reta violeta liesmiņa gail. Vēsajā rasā lāso. Man vēl dots laiks… Pirkstgaliem pieskaros trauslajām lāsēm. Vai tām, kas skropstās šūpojas šorīt… Ir rīts. Jauns rīts. Paldies… Cik tādu rītu man apsolīts… atvērtām acīm pateicībā debesīs raugos. Tur, aiz horizonta, mana ticība jaunajai dienai aust. Cik spēka palicis? Cik tā būs rīt? Nu nevar neviens man to pasacīt… tikai neiet caur šaubu miglu un sūrstošo rasu neaiztikt. Varbūt man tomēr šorīt tās zīles salasīt??

Gunta Lukstraupe

PĀRDOMU SPĀRNI

Mazliet no saules un vēja,
Mazliet no jūras varbūt,
Ja uzkāpšu dzīves nākamā kalnā,
Vai apvārsnis tuvāks tad kļūs?
Tie tikai pārdomu spārni,
Kad liekas, dzīvē viss gūts.
Bet cilvēki tomēr kā vienmēr
Pa dažādiem gaiteņiem steidz.
Vieni ar smaidu un prieku
Pat tumšākās dienas sveic,
Bet dažiem pat nevajag sauli,
Jo dvēseles starojums tiem,
Un vienmēr tie atradīs vārdus
Vismīļākos, otram ko teikt…!

Blāzma

***

Mēs ieejam rudenī

Tu nāc man līdzi

Zelta lapas krīt ūdenī

Un retāk sauli redz

Vēji pūš skarbāk

Vakaros ātrāk satumst

Bet tu esi man līdzās

Un neļauj noskumt

Rudens puķes tik košas

Pļavās vakaros migla gulst

Es ieeju rudenī droša

Kaut dažkārt domas mulst

Iesim caur rudeni viegli

Glabāsim vasaru sirdī

Atkal skan dzērvju smiekli

Tikai ļoti skumji.

Apkopoja Anita Anitīna