Drošība pirmajā vietā – ķiveres loma gan sportā, gan satiksmē var būt neatsverama

Skrituļslidotājs Nils Jansons, kurš pasaulē vadošā frīstaila skrituļslidošanas medija “Be-Mag” vērtējumā atzīts par 2020. gada labāko skrituļslidotāju, jau daudzus gadu iztiku pelna ar šo sporta veidu. Sarežģīti triki un adrenalīna pilnas sacensības ir viņa ikdiena, un varētu domāt – uz skrituļslidām Nils vienmēr jūtas tikpat droši, kā rāmi pastaigājoties parkā. Tomēr arī pieredzējušiem profesionāļiem ir vajadzīgas ķiveres. Kāpēc tās lietot pat tad, ja ar savu braucamo jūties kā labākais pasaulē, stāsta Nils Jansons.

Ķiveri liek galvā arī profesionāļi

“Ķiveri galvenokārt lietoju sacensībās. Tajās ir augstāks risks nekā treniņu režīmā – cits adrenalīna līmenis, noskaņa ir sakāpināta, sportisti iet uz maksimumu, un līdz ar to arī traumu risks ir daudz lielāks,” stāsta Nils Jansons. Tomēr viņš atzīst – ķivere ne reizi vien ir izrādījusies ļoti noderīga arī treniņos, apgūstot jaunus trikus, kas vēl nav iegūlušies muskuļu atmiņā un nostiprinājušies apziņā. Darot kaut ko ārpus savas komforta zonas un pāri savām spējām, ķermenis nepaspēj laikus reaģēt, un pat vispieredzējušākajam sportistam var gadīties ļoti sāpīgi sasisties, un to uz savas ādas ir izjutis arī Nils.

“Protams, katrs profesionālis pats izvērtē, cik pārliecināts par sevi jūtas noteiktā situācijā, un zina, kuros brīžos ķivere tiešām ir nepieciešama. Taču jauniešiem, kuri vēl tikai apgūst dažādus sporta veidus, kas saistīti ar sarežģītiem trikiem un lielu ātrumu, gan noteikti iesaku lietot ķiveri,” saka Nils.

Viņš ķiveri liek galvā arī tad, kad nodarbojas ar aktivitātēm, kurās nejūtas simtprocentīgi pārliecināts par sevi vai kuras nav atkarīgas tikai no viņa. Piemēram, braucot ar kalnu velosipēdu vai motociklu. “Piedaloties satiksmē, lielākais risks ir tieši mijiedarbība ar citiem satiksmes dalībniekiem. Viss nav atkarīgs tikai no manām prasmēm vien, turklāt jārēķinās, ka Latvijā auto vadīšanas kultūra varētu būt labākā līmenī – mums ir daudz nepacietīgu, dusmīgu, pat agresīvu šoferu, un ne vienmēr mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku spēkos ir situāciju ietekmēt,” norāda Nils Jansons.

Vairāk ķiveru – drošāka satiksme

Labas pilsētvides aktīvistu domas par ķiveru lietderīgumu dalās, tomēr Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) tās iesaka lietot visiem velosipēdistiem, un bērniem līdz 12 gadu vecumam pie velo stūres tās ir obligātas. Arī Nils drīzāk sliecas piekrist tiem, kuri uzskata, ka pilsētas satiksmē ķiveres būtu jālieto.

Mani iepriecina tas, ka mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku savstarpējās attiecības pamazām uzlabojas un uz ietvēm atrasties kļūst drošāk visiem. Pozitīvi, ka to aktualizē ne tikai CSDD, bet arī dažādi zīmoli. Pilsētas infrastruktūra ir tāda, kāda tā ir, tāpēc ietvi nākas dalīt gan gājējiem, gan velosipēdistiem, skrejriteņotājiem, skeiteriem un skrituļotājiem, taču ne visi ir saprotoši. Tāpēc ir jāmācās savstarpēji cienīt vienam otru. Tikai tā pilsēta patiešām kļūs drošāka,” rezumē Nils Jansons.

Informāciju sagatavoja: Elīna Ābelīte, sabiedrisko attiecību konsultante