Divas paaudzes – atšķirīgas pieredzes

Cilvēki nedzīvo uz vientuļas salas, tāpēc ik pa laikam nākas saskarties ne tikai ar patīkamiem, bet arī visnotaļ uztraucošiem gadījumiem. Personīgi es pārdzīvoju, ja kādam no man tuviem cilvēkiem vai draugiem nav algota darba. Iemesli tam var būt dažādi, kāpēc tiek zaudēts darbs. Tas var notikt, jo darbavietā taupības nolūkos samazina darbinieku skaitu vai no darba nākas aiziet pašam veselības sarežģījumu dēļ. Ir arī tā, ka darbs noriebies tiktāl, ka viss – vadzis lūst un tiek uzrakstīts iesniegums par aiziešanu.

Iespējams, neesmu īstais cilvēks, kura viedoklī vajadzētu ļoti ieklausīties, jo vienā darbavietā esmu nostrādājusi jau 31 gadu. Mani bērni brīnās, kā tas var būt, un, ķircinot jautā – vai tik mamma gadījumā nav redzējusi dinozaurus. Protams, ka uzmetu lūpu un cenšos skaidrot, cik ļoti man atmiņā iegūluši aizvadītā gadsimta 90. gadi.

Tolaik Latvijā valdīja totāls bezdarbs, un vispār jābrīnās, kā vairums cilvēku spēja izdzīvot – samaksāt rēķinus un apgādāt sevi vai ģimeni ar pārtiku. Līdz ar šo pieredzi manas paaudzes un vecāki cilvēki turas pie sava darba. Vēl jo vairāk arī tāpēc, ja darbs sagādā gandarījumu un nodrošina jēgpilnu dzīvošanu. Savukārt jaunā paaudze uz šo lietu skatās daudz vieglāk. Viņiem nav šīs traumatiskās pieredzes, tāpēc jaunieši meklē tādu darbavietu, kurā ir ne tikai pietiekams atalgojums, bet viņi jūtas novērtēti, uzklausīti un cienīti.

Šovasar jaunākā meita, kura vēl studē augstskolā, paziņoja, ka ies prom no darba. Savos 20 gados viņai bija izdevies izturēt konkursu un iegūt iespēju strādāt visnotaļ labā darbā. Pēc diviem gadiem viņa man atklāja, ka ir vēlme pamēģināt pilnīgi kaut ko citu. Protams, ka es biju nobijusies un satraukusies, mēģināju atrunāt un izteikt daudz un dažādus argumentus. Kas tev deva, man pretim stāvēja klints! Taču nepagāja ne divi mēneši, un jaunajai censonei ir jauns darbs, turklāt ar labāku atalgojumu un vēl citiem bonusiem. Tas man liek domāt, ka jāuzticas jaunajiem un jāļauj viņiem mēģināt.

Kas attiecas uz manas paaudzes cilvēkiem, viss nav tik rožaini. Ja cilvēks ilgus gadus strādājis birojā un pēkšņi zaudē darbu, Valkā iespējas atrast līdzvērtīgu darbu nav gandrīz nekādas. Taču cik ilgi dzīvosi bez darba, jo rēķinu kaudzīte atgādina, ka ir jāsāk strādāt. Kur? Atbilde ilgi nav jāmeklē – veikali kā ar uguni meklē pārdevējas, bet sociālās aprūpes iestādes – aprūpētājus un sanitārus.