Reklāma
Ludmilai Borzajai-Prokofjevai, kura pēc profesijas ir mediķe, I tipa diabēta kontrole un sekošana savam veselības stāvoklim ir ikdiena jau daudzus gadus. Viņa regulāri dodas uz pārbaudēm, arī pie oftalmologa. Tomēr pirms diviem gadiem sākās redzes traucējumi – vienai acij redzes laukā priekšā pēkšņi parādījās tumšs plankums, un kļuva grūti saskatīt apkārtējo sejas un lasīt.
Vispirms Ludmila devās uz savu poliklīniku, pēc tam nokļuva pie Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas vadītājas, asociētās profesores Kristīnes Baumanes. Ludmilai diagnosticēja diabētisko makulas tūsku. Pēc medikamentu injicēšanas visvairāk skartajā acī situācija uzlabojās.
Problēma atkārtojās pēc gada ar otru aci, un medikaments tika injicēts divas reizes. “Otrā acī bija gan asinsizplūdums, gan tūska. Tobrīd man bija ļoti strauji paaugstinājies asinsspiediens. Iespējams, vainojama bija spēcīga magnētiskā vētra, traucējumi Zemes magnētiskajā laukā, kas
ietekmē arī jutīgu cilvēku veselību,” atminas 64 gadus vecā Ludmila, kurai I tipa diabēts diagnosticēts desmit gadu vecumā.
“Kādu laiku pēc procedūrām, braucot ar vīru automašīnā – viņš mani veda, jo, lai kaut kur nokļūtu, man tobrīd pastāvīgi bija vajadzīga palīdzība –, pēkšņi sapratu, ka saskatu priekšā braucošās automašīnas numura zīmi, ko vēl pirms laiciņa nevarēju. Tāpat nevarēju lasīt, darīt daudzas sadzīviskas lietas, bija ļoti grūti,” viņa stāsta.
“Tiem, kuriem nav bijušas šādas veselības problēmas, ļoti grūti saprast, cik sarežģīti dzīvot ar redzes traucējumiem – tas ietekmē ne tikai pašu slimnieku, bet arī ģimeni un sabiedrību, jo bez atbalsta var būt neiespējami veikt pašas vienkāršākās ikdienas lietas, nemaz nerunājot par darbu,” uzsver Ludmila, kuru vienmēr atbalsta dzīvesbiedrs.
Viņa aicina visus riska grupu cilvēkus – gan I un II tipa diabēta pacientus, gan gados vecākus cilvēkus, kurus apdraud vecuma makulas deģenerācija, – regulāri pārbaudīt acis un vajadzības gadījumā darīt visu iespējamo, lai saglabātu redzi.
“Ārkārtīgi svarīgi būtu, lai injekcijām nepieciešamos medikamentus iekļautu kompensējamo zāļu sarakstā, jo, kā tas bija arī manā gadījumā, citi līdzekļi, piemēram, acu pilieni, nepalīdz, bet injekcijas ir dārgas, daudzi tās nevar atļauties un rezultātā zaudē redzi,” viņa secina un retoriski jautā, vai gan medikamentu kompensācija nebūtu valstij finansiāli daudz izdevīgāka nekā ekonomiskā nasta, ko rada invaliditāte.
Viņa novērojusi, ka svarīga ir ne tikai medikamentu pieejamība, bet arī cilvēku informēšana. “Satiekot dažādus cilvēkus, kas gaida uz injekcijām vai apmeklē oftalmologu, novēroju dažādas situācijas. Uzzināju, ka daži pacienti, piemēram, atmet ar roku ārstēšanai, bet atgriežas pēc laika, un tad brīdis, kad varētu palīdzēt, jau ir nokavēts. Citiem psiholoģiski ir bail no injekcijas – kā no jebkuras manipulācijas ar acīm,” novērojumus apkopo Ludmila.
Izmaiņas diabētiskas makulas tūskas gadījumā nedrīkst ignorēt
“Diabētiska makulas tūska ir ilgtermiņa cukura diabēta komplikācija. Tā attīstās vienai daļai sākotnēji diagnosticētas diabētiskas retinopātijas pacientu. Diabētisko makulas tūsku raksturo šķidruma uzkrāšanās makulā, kas ir galvenā redzes centra daļa. Slimības attīstība ir saistīta ar palielinātu asinsvadu caurlaidību un jaunu asinsvadu veidošanos, ko stimulē paaugstinātais VEGF līmenis. Anti-VEGF terapija palīdz samazināt tūsku un šķidruma noplūdi, atjaunot asinsvadu stabilitāti un uzlabot redzi”, skaidro “Latvijas Amerikas acu centra” oftalmoloģe Ingrīda Sargune.
“Patoloģiskas izmaiņas tīklenē – gaismu uztverošajā acs iekšējā apvalkā – samazina redzes asumu, jo mainās tās asinsvadu caurlaidība. Traucējumu izpausme atkarīga no tā, kura tīklenes daļa ir skarta. Bojājumi tīklenes centrālajā daļā krasi samazina redzes asumu, izraisa grūtības lasīt, vadīt automašīnu, rada līniju izkropļojumus. Ja izmaiņas notiek tīklenes perifērijā, pasliktinās redze diennakts tumšajā laikā, un redzes lauka sašaurināšanās dēļ rodas problēmas ar orientēšanos telpā,” stāsta Ingrīda Sargune.
Diabēta radīto tīklenes izmaiņu risks pieaug līdz ar slimības ilgumu
Diabētiskā retinopātija ir galvenais redzes pasliktināšanās un akluma cēlonis visā Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionā, un tiek lēsts, ka tā skar aptuveni 950 000 cilvēku (1). Pieaugot vecumam, pieaug arī diabētiskās retinopātijas biežums. Tā skar gan I, gan II tipa cukura diabēta pacientus.
Kamēr slimības sākumā (aptuveni pirmos 5 gadus) klīniski nozīmīgu retinopātiju pacientiem nenovēro, aptuveni 25-50% I tipa cukura diabēta pacientiem 10–15 gadus pēc diagnozes uzstādīšanas sāk parādīties dažas retinopātijas pazīmes. Šī izplatība palielinās līdz 75–95% pēc 15 gadiem un tuvojas 100% pēc 30 gadiem ar cukura diabēta diagnozi. Arī II tipa cukura diabēta pacientiem diabētiskās retinopātijas biežums pieaug (2).
Kādēļ tiek izmantotas intravitreālas injekcijas diabētiskās makulas tūskas ārstēšanā
Anti-VEGF (anti-vascular endothelial growth factor, “pret asinsvadu endotēlija augšanas faktoru”) terapija ir zāles, kas tiek izmantotas, lai kavētu VEGF darbību. Šīs zāles tiek pacientam injicētas acī, tās bloķē šo augšanas faktoru (VEGF), un rezultātā – samazināta diabēta izraisīta makulas tūska un jaunu, patoloģisku asinsvadu veidošanās tīklenē.
Tīklenes stāvokli ārsts kontrolē izmantojot optisko koherento tomogrāfiju (OCT) pēc injekciju veikšanas, un to starplaikos. Pēc injekcijas pacientam jālieto acu pilieni iekaisuma profilaksei. Cukura diabēta norise katram pacientam ir ļoti individuāla, nepieciešamo injekciju skaits un sasniegtais rezultāts var atšķirties.
“Intravitreāla anti-VEGF lietošana var mazināt diabētiskās retinopātijas attīstību pat par divām stadijām,” uzsver oftalmoloģe Ingrīda Sargune.
Oftalmologs jāapmeklē arī tad, ja nav sūdzību
Gan I tipa, gan II tipa cukura diabēta pacientiem regulāri reizi gadā jāpārbauda acu veselība arī tad, ja sūdzību par redzi nav. “Agrāk pamanot izmaiņas tīklenē, ārstēšanu var sākt savlaicīgāk, un izredzes uz labu rezultātu ir augstākas,” aicina oftalmoloģe Ingrīda Sargune.
Jo ilgāk cilvēks dzīvo ar cukura diabēta diagnozi, jo vairāk palielinās diabētiskās retinopātijas un tās komplikāciju, to skaitā diabētiskās makulas tūskas vai proliferatīvās diabētiskās retinopātijas attīstības risks.
Pacienta pamanītie simptomi, piemēram, redzes izmaiņas, peldošie apduļķojumi, izkropļojumi, apsārtums, sāpes, var liecināt par slimības progresēšanu, un par tiem nekavējoties jāziņo savam acu ārstam.
Kopumā cukura diabēts un īpaši diabētiskā retinopātija ir progresējoši stāvokļi, un regulāra ārsta uzraudzība ir ļoti svarīga, lai atklātu jebkādas ārstējamas izmaiņas.
Skaties arī podkāstu “Dzīve ar diabētu – saglabāt redzi ar efektīvāku profilaksi un draudzīgāku ārstēšanu”
Redze ir prioritāte, Veselības ministrija gaida valdības zaļo gaismu finansējumam
Pasaulē un arī Latvijā ir pieejami dažādi anti-VEGF medikamenti diabētiskas makulas tūskas ārstēšanai ar injekcijām, tomēr līdz šim pacientiem šie intravitreālo injekciju pakalpojumi ir jāsedz no saviem līdzekļiem, jo tie nav iekļauti valsts apmaksāto pakalpojumu grozā. Gan I, gan II tipa diabēta pacienti var kļūt par redzes invalīdiem, kuriem nepieciešama palīdzība un atbalsts ikdienā, līdz ar to zaudēta redze būtiski ietekmē arī sociālo budžetu.
“Intravitreālas injekcijas ar anti-VEGF līdzekļiem ir zelta standarts tīklenes slimību ārstēšanā jau vismaz 18 gadus, arī pacientiem ar diabētisko makulas tūsku, un galvenais ārstēšanas mērķis ir novērst aklumu,” piedaloties Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē, rezumēja Latvijas Acu ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs doc. Juris Vanags (3).
Asociācija ir aicinājusi iekļaut pakalpojumu “Intravitreālas injekcijas” valsts apmaksāto tarifu sarakstā pacientiem gan ar vecumu saistītu makulas deģenerāciju, gan ar diabētisko makulas tūsku un tīklenes vēnu oklūziju, izmantojot īpaši šīm diagnozēm izstrādātos medikamentus.
Veselības ministrijā (VM) jau ne pirmo gadu skaidri prioritizēta nepieciešamība pacientiem kompensēt šīs injekcijas. Taču valdībā šī prioritāte joprojām nav sadzirdēta, un
finansējums nav piešķirts, lai arī terapijas nepieejamība var nozīmēt zaudētu redzi un ar to saistītu invaliditāti.
Nacionālais veselības dienests patlaban izskata vairākas intravitreālo injekciju apmaksas iespējas no valsts budžeta, un VM būtu gatava nodrošināt šīs injekcijas pacientiem. Tomēr terapijas pieejamība cilvēkiem, kam draud aklums, ir pašreiz vistiešākajā veidā atkarīga no valdības kopīgā lēmuma prioritizēt savu iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti.
“Jautājums skatāms kontekstā ar pieejamo finansējumu 2025. gadā. Ņemot vērā, ka valsts budžetā kā vienīgā prioritāte noteikta drošība, šobrīd nevaram prognozēt, vai intravitreālo injekciju apmaksa tiks iekļauta kompensācijas sistēmā. Ja Veselības ministrijai nākamajam gadam tiks piešķirts papildu finansējums kompensējamo medikamentu saraksta paplašināšanai, tad šo izskatīsim kā vienu no prioritārajiem pasākumiem,” apņēmusies Veselības ministrija.
(1) https://www.who.int/europe/activities/promoting-diabetic-retinopathy-screening
(2) https://idf.org/media/uploads/2019/09/IDF-DME-CPR.pdf
Materiālu sagatavoja: SIA “Roche Latvija”
Miera iela 25, Rīga, LV-1001, Latvija
E-pasts: riga.info_Latvija@roche.com
Materiāls sagatavots: 2024.gada augusts
M-LV-00001004
