Oskars Hofmanis
Decembris. Ziema. Sēžu mājās, skatos pa logu un vēroju dabas skaistumu. Nekas šai pasaulē nav skaistāks par dabas radīto visos gada laikos! Diemžēl esmu noķēris “neesošo” vīrusu un tāpēc esmu spiests sēdēt mājsēdē. Viss ziemas skaistums šoreiz jābauda acīm. Tomēr atliek laika beidzot pieķerties grāmatu lasīšanai.
Starp daudzām grāmatām plauktos īpaša vieta ir vienai ar nosaukumu “Atmiņu Daugava”. Tā ir bieza melnbaltu foto un aprakstu grāmata par īsto Daugavu, tādu, kāda tā bija, pirms tika izķēzīta, uzbūvējot Pļaviņu HES. Šī ir grāmata, pie kuras atgriežos vēl un vēl, jo tā nevar apnikt.
Kopš pirmo reizi ieraudzīju foto, kurā Kokneses pilsdrupas atrodas nevis lielas, tumšas ūdens masas malā, bet augstu kalnā, kura pakājē no vienas puses čalo strauja, krācēm bagāta Daugava, bet otrā pusē Pērse ar ūdenskritumu, manī kaut kas it kā nodunēja. Vairs nespēju skatīties uz plašo, rāmo upi, zinot, kāda patiesībā tā ir.
Ir manam prātam neiespējami aptvert un saprast, cik ļoti trulam un vienaldzīgam jābūt, lai iznīcinātu tādu skaistumu. Ja nebūtu šī Latvijas zemei traģiskā notikuma, šis Daugavas posms uz galvošanu būtu iekļauts pasaules dabas mantojumu sarakstā un likumu aizsargāts. Kilovatu dēļ? Skaidrs, ka tolaik tas bija ideoloģisks gājiens, bija jāapklusina gruzdošais nacionālisms, taču izvarot likteņupi ir viens no ciniskākajiem veidiem.
Bet kā ir tagad? Vai tagad, kad neesam padomju varā, ir cerības vēl kādreiz šo skaistumu atgūt un ieraudzīt? Maz ticams, jo arī mūsdienās pie katras diskusijas par šādu varbūtību tiek piesaukti tik ļoti vērtīgie kilovati, ko Pļaviņu HES saražo Latvijai. Kam gan vajadzīgas Daugavas krāces, klintis un Staburags laikos, kad elektroenerģijas cenas aug un svarīgs katrs pašu saražotais kilovats? Mēs taču esam patērētāju sabiedrība, romantisms palicis tālā pagātnē.
Loreleja. Bebruleja. Oliņkalns. Sēlpils. Liepavots. Staburags. Rīteru grava. Klintaine. Plostnieki un pārcēlāji. Daugavas senleja ar klinšainajiem, stāvajiem krastiem, avotiem un gravām un krāču bagātā Daugava. Atmiņu Daugava. Vai kādreiz to atgūsim?
Foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta “Zudusī Latvija“.
Reklāma