Atmiņas par vecvecākiem un dzimtas mājām fiksē emocionālos fotouzņēmumos

Valkas pilsētas kultūras namā apskatāma valcēnietes Daces Pūces fotoizstāde “Idille”. Fiksētie fotokadri uzņemti dzimtas mājās “Zālītes 2” Trikātas pagastā, Dutkas ezera krastā. Tā ir arī dāvana tuviniekiem un atgādinājums, ka daudziem latviešiem visskaistākās atmiņas saistās ar vecvecākiem un lauku mājām.

Valkas novada iedzīvotāji Daci pazīst kā novada pašvaldības darbinieci, kuras darba pienākumos ir arī apmeklēt novada pašvaldības rīkotos pasākumus ar fotokameru plecā. Jāatzīst, ka viņas rokraksts notikumu fiksēšanā ir atpazīstams, jo viņai uzņēmumos patīk izcelt spilgtas detaļas. Tās, iespējams, citi pat nepamana, bet Dace ar savu māksliniecisko skatījumu uz lietām un notikumiem ierauga un nofiksē, lai to redz arī pārējie.

“Sirdī esmu radošs cilvēks. Detaļas man patīk, jo tajās var saskatīt nianses. Mani aizrauj makro fotogrāfijas,” atzīst izstādes autore. Dace atklāj, ka profesionāli nav apguvusi fotografēšanas prasmes. Viņa mācījusies sabiedriskās attiecības un žurnālistiku Biznesa koledžā Rīgā. Dace uzskata, ka mūsdienās daudzi, kura rīcībā ir pietiekami kvalitatīvs viedtālrunis, var būt fotogrāfs. Mūsdienu telefoni jau konkurē ar digitālajām fotokamerām.

Fotoizstādē apskatāmi septiņu gadu garumā fiksētie fotokadri vecmammas Skaidrītes un vectēva Jāņa lauku mājās. Tur līdz pat sava mūžā nogalei – 93 gadiem – nodzīvoja vectēva māsa Biruta jeb, kā visi radi viņu mīļi dēvēja, Birutiņa.

“Šīs mājas ir ne tikai mana, bet visas manas kuplās radu saimes idille. Tā bija vieta, kur aizbraukt, un uz to brīdi visas problēmas pagaisa. Jā, tur bija jādara visi lauku darbi, tur bija savs dzīves ritums.

Spilgtākās ir bērnības atmiņas. Ne jau vienmēr gribējās braukt uz laukiem, bet mamma teica, ka jābrauc, un viss. Mūs aizveda un atstāja uz nedēļu. Visu to laiku bija jāstrādā un jāravē. Nopelnījām arī kabatas naudu. Tā arī iepazinām lauku dzīvi un lauku darbus. Taču tās ir siltas un mīļas atmiņas.

Vecākais dēls Alisters laukos vēl redzēja trušus un vistas. Labi, ka viņš to ir redzējis, jo daudzi bērni mūsdienās nemaz to nav redzējuši. Taču pēc Birutiņas aiziešanas mūžībā mēs, pieņemot kopīgu lēmumu, nolēmām šo īpašumu pārdot.

Kad Aivars Ikšelis mani uzrunāja izveidot šo izstādi, uzreiz piekritu. Pēc tam domāju, nez kādas bildes viņam sūtīt? Datorā skatījos savus uzņēmumus un atradu mapīti, kur saliktas visas bildes no dzimtas mājām. Izlēmu, ka mūsu dzimtas mājām mana izstāde būs kā atvadu sveiciens un paliekoša vērtība man pašai un tuviniekiem.

Godīgi sakot, sevi laukos neredzu, tik lielā teritorijā. Ceru, ka arī kāds cits manās bildēs var kaut ko saskatīt. Ja es skatos uz bildi ar rozēm, man ir citas sajūtas, jo es atceros, kā tās smaržoja un sagaidīja ikvienu ciemiņu pie mājas durvīm. Kāds cits skatās, viņam ir savas asociācijas.

Izstādi apskatīja arī Alisters un mans brālis ar savu vecāko meitiņu. Abi sīči sevi pavisam maziņus ieraudzīja vienā bildē un tagad jūtas kā slavenības. Kāda apmeklētāja teica, ka šī esot pirmā fotoizstāde, kurā viņa visu saprot. Vecmāmiņa veselības dēļ klātienē izstādi nav redzējusi, bet mamma ir parādījusi bildes datorā. Tas viņai bijis ļoti aizkustinošs un emocionāls brīdis,” atzīst Dace.

Projekta “Paši savējie” ietvaros Daces izstāde vēl ir apskatāma līdz 31. maijam pilsētas kultūras nama 2. stāva foajē.