Lielāko daļu mūsu atkritumu var izmantot siltuma un elektrības ražošanai, un, pareizi tos apsaimniekojot, poligonos būtu jānonāk tikai tiem atkritumiem, ko nevar izmantot nekā citādi. Latvija šajā jomā sper pirmos soļus, savukārt citās valstīs, tostarp kaimiņos Lietuvā un Igaunijā, jau plaši izmanto atkritumu reģenerācijas iespējas.

Daudzi no mums ikdienā nedomā par to, kas notiek ar atkritumiem pēc tam, kad tie nonāk konteinerā. Taču aiz šā vienkāršā procesa slēpjas sarežģīta sistēma, kuras mērķis ir izmantot atkritumus ne tikai videi draudzīgāk, bet arī ekonomiski izdevīgāk.

Parasti mēs domājam, ka atkritumi ir problēma, taču pasaulē atkritumus uzskata par vērtīgu resursu. Tas nozīmē, ka atkritumus pārstrādā un izmantoti atkārtoti – gan jaunu materiālu, gan enerģijas iegūšanai. Piemēram, no plastmasas pudelēm var radīt jaunus izstrādājumus, savukārt bioloģiskos atkritumus var pārvērst par mēslojumu vai biogāzi. Bet tos, kurus nevar izmantot pārstrādei vai kompostēšanai, var reģenerēt jeb pārvērst enerģijā.

“Pamatoti uzskata, ka poligonos atkritumiem jānonāk tikai tad, ja tie patiešām nav izmantojami nekā citādi. Kāpēc? Tāpēc, ka poligoni aizņem vērtīgu zemes platību, rada vides piesārņojumu un ģenerē siltumnīcefekta gāzes – galvenokārt metānu. Labākie risinājumi ir pārstrāde un enerģijas iegūšana, kas palīdz atkritumus pārvērst par noderīgu resursu,” saka “Zaļās jostas” vides izglītības speciāliste Elīna Sprūde-Nesenberga.

Latvijai kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstij ir jāsasniedz kopējais mērķis, proti, 2035. gadā tikai 10% no visiem atkritumiem drīkstēs noglabāt poligonos, bet vismaz 65% būs jāpārstrādā. Šobrīd pārstrādē mēs esam sasnieguši 53,6% atzīmi, bet poligonos nonāk vairāk nekā 40% Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu saražoto atkritumu, un tas ir četras reizes vairāk nekā noteiktais ES mērķis.

Reģenerācija un dedzināšana – kāda atšķirība?

Dedzināšanas vienīgais mērķis ir samazināt atkritumu apjomu, tikai atšķirībā no ugunskura, kurā, piemēram, samet plastmasu, process ir organizēts industriālos apjomus. Šis darbības veids ES tiek ierobežots, jo dedzināšanas process ir primitīvs, tas nenodrošina, lai degšanā radušies savienojumi nenonāktu vidē.

Reģenerācija ļauj ražot elektrību un siltumu, atkritumu dedzināšanā atgūstot enerģiju. Tās ir attīstītas tehnoloģiskās iekārtas, kuru primārais uzdevums ir enerģijas ieguve un atkritumi tām kalpo kā izejviela, tās ir aprīkotas ar filtriem un līdz minimumam samazina kaitīgo izmešu nonākšanu vidē.

Latvijā dažādās būvniecība stadijās ir Jelgavā un Ventspilī, savukārt Pierīgā “Vides resursu centrs” sācis atkritumu reģenerācijas stacijas projekta īstenošanu Ropažu teritorijas rūpnieciskajā zonā. Vides pārraudzības valsts birojs, vispusīgi izvērtējot “Vides resursu centra” ietekmes uz vidi ziņojumu, atzinis, ka vides aizsardzības līmenis Ropažu novadā plānotās atkritumu reģenerācijas stacijas dēļ nesamazināsies. Atkritumu reģenerācijas stacija ir apkārtējai videi nekaitīga atkritumu pārstrāde, kas nepārstrādājamos atkritumus efektīvi un ilgtspējīgi pārvērtīs elektroenerģijā un siltumenerģijā. Reģenerācijas stacija ļaus racionālāk izmantot Latvijā jau pieejamos resursus – nepārstrādājamos atkritumus, ražojot no tiem enerģiju, nevis tos noglabājot poligonos.

Reģenerācijas stacija dos papildu artavu kopējā Latvijas energoportfelī un enerģētiskajā neatkarībā, jo tā būs mazāk jāiepērk no ārvalstīm. Turklāt ēka plānota arī kā tūrisma infrastruktūras un atpūtas objekts.

Piemēram, Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā uz reģenerācijas stacijas “CopenHill” jumta ir izveidota mākslīgā slēpošanas trase, kur pilsētas iedzīvotāji un viesi aktīvi pavada laiku, vienlaikus stacijā ar pilnu jaudu ražo elektroenerģiju un siltumu. Rūpnīcā pārstrādā aptuveni 440 000 tonnu atkritumu gadā. Reģenerācijā rodas gāzes, kuras tiek izfiltrētas un attīrītas, līdz ar to gaiss ap stacijas skursteni ir tīrāks nekā autostāvvietās.

Parīzes, Vīnes vai Kopenhāgenas, centrā un ne tikai apgāda vietējos iedzīvotājus ar elektroenerģiju un siltum- enerģiju, bet ir arī iecienītas kā tūrisma un atpūtas objekti. Tie bagātina apkārtējo vidi un rada jaunu sabiedrisko telpu. Lietuva un Igaunija mūs apsteidz un jau sen ir spērušas ievērojamus soļus efektīvākā atkritumu apsaimniekošanā. Piemēram, Tallinas Iru apkaimē darbojas mūsdienīga stacija, kas apstrādā gan mājsaimniecību, gan rūpniecības atkritumus, vienlaikus nodrošinot enerģiju pilsētas apku- rei un elektrības ražošanai. Lietuvā veiksmīgi darbojas šķirošanas un reģenerācijas sistēmas, kas ļauj būtiski samazināt poligonos noglabāto atkritumu daudzumu. Jāpiebilst, ka Lietuvā šobrīd ir trīs atkritumu reģenerācijas stacijas – Kauņā, Viļņā un Klaipēdā.

Kaimiņvalstu pieredze: ko mēs varam mācīties?

No 27 ES dalībvalstīm šobrīd tikai divās siltuma ražošanai neizmanto atkritumu reģenerācijas jaudu. Viena no šīm valstīm ir Latvija. Eiropā kopumā ir vairāk nekā 500 atkritumu reģenerācijas staciju, kas atkritumu jaudu pārvērš elektrībā un siltumā, piemēram, Vācijā ir 100, Francijā 117, Lielbritānijā – 54 šādas stacijas. Atkritumu reģenerācijas stacijas bieži vien atrodas Eiropas galvaspilsētu, piemēram,

Nākotnes perspektīvas Latvijā

Ja mēs visi saprastu, ka atkritumi nav tikai konteineru saturs, bet vērtīgs resurss, mēs varētu daudz ko mainīt. At- kritumu šķirošana, bioloģisko atkritumu kompostēšana un enerģijas iegūšana no materiāliem, kurus nav iespējams pārstrādāt, ļautu mums samazināt ietekmi uz vidi un vien- laikus izmantot to, ko mēs parasti uzskatām par nederīgu. “Ko mēs katrs varam darīt? Sāksim ar atkritumu šķirošanu un domāsim divreiz, pirms kaut ko pērkam un ko vēlāk izmetīsim atkritumos. Latvija jau ir uz pareizā ceļa, jo šķirošanas apjomi ar katru gadu pieaug, taču vēl ir daudz darāmā. Izmantojot tehnoloģijas, piemēram, atkritumu reģenerāciju, mēs varam spert nākamo soli atkritumu apjoma samazināšanā un atkritumu kā enerģijas ieguves resursu izmantošanā,” saka Sprūde-Nesenberga.

Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”

#zaļājosta #apritesekonomika

Atkritumu pārstrādes jomā saredz potenciālu

Poligonos jānonāk tādiem atkritumiem, kurus nevar nekā citādi pārstrādāt vai izmantot, uzskata raunēniete Inese Puriņa. Viņas ģimenē piedomā, kur tie pēc tam nonāk un kādu labumu varētu rast, atkritumus izmantojot otrreizējā apritē.

Viņa ir pārliecināta, ka atsevišķu grupu atkritumi var kalpot par unikālu resursu jaunu produktu ražošanai, tostarp ar mērķi palīdzēt citiem.

“Mājās atkritumus līdz katram sīkumam cītīgi šķirojam jau gadiem. Daļai no tiem, protams, var atrast praktisku pielietojumu. Tekstila izstrādājumi noder pārstrādāšanai jaunos rokdarbos. Vīrs, piemēram, nolietotās riepas ved uz savākšanas vietu, kur tālāk tās nonāk pārstrādē,” atklāj Inese, kura kopā ar vīru Gunti ir pamanījusies atkritumiem – konservu kārbām – rast visai savdabīgu, bet vērtīgu pielietojumu, no tām gatavojot ierakumu sveces. Viņi to sākuši darīt 2022. gada decembrī un pa šo laiku jau salējuši un nosūtījuši individuāli uz fronti vairāk nekā 3200 sveču.

“Vēl joprojām mūsmājās top ierakumu sveces. Konservu kārbas mums ir sagādājuši daudzi iedzīvotāji, kuri zina, kādiem mērķiem mums tās vajadzīgas. Mums ir gana lieli bundžu krājumi, bet ļoti vajag vasku – sveču atlikumus. Arī tos cilvēki mums labprāt nes, bet vienalga šobrīd šis izejmateriāls mums ir ļoti nepieciešams, lai izlietu desmitiem un simtiem sveču, kuras nogādāt Ukrainas aizstāvjiem,” pieredzē dalās Inese.

Viņa ir pārliecināta, ka arī Latvija iet pareizo ceļu, ka iedzīvotājiem veidojas arvien lielāka izpratne par atkritumu apsaimniekošanu, tāpēc cerība, ka nākotnē arī mūsu reģionā tiks meklēti risinājumi un iespējas, kā izmantot atkritumus arī siltuma un elektrības ražošanai, ir ļoti ticama un ir pamats domāt, ka jēdziens reģenerācija tuvākajā nākotnē būs visiem pašsaprotams.

Kā vienu no šādiem piemēriem iedzīvotāji jau zina – “Getliņos” audzē tomātus un gurķus, bet siltumnīcas ar nepieciešamo enerģiju un siltumu apgādā pašu saražoti resursi. Proti, atkritumu poligonā “Getliņi”, kur nonāk puse no Latvijas iedzīvotāju nešķirotajiem sadzīves atkritumiem (vidēji 700-1000 tonnas atkritumu dienā). “Getliņos” tie tiek pārvērsti jaunos resursos. Viens no tiem ir poligona gāze, ko iegūst divējādi – gan bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes kompleksā, gan atkritumu noglabāšanas šūnās.

Ilze Fedotova