Atcerēties galveno

Šobrīd dzīvojam saspīlētos laikos. Iespējams, pat īsti nespējam apjaust, cik saspīlētos. Kādu laiku dzīvodami mierā, iespējams, pat esam zaudējuši modrību. Iespējams, viss, kas saistīts ar pandēmiju, vakcīnām un visu to putru, kas pēdējos pāris gadus vārās, mūsu uzmanību ir novērsis no tā, kas notiek ap mums, ārpasaulē.

Pēdējā laika notikumi Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā ir vairāk nekā satraucoši. Iespējams, mēs varam justies droši, jo esam paguvuši iestāties organizācijā, kas teorētiski garantē mūsu valsts drošību pret ārēju agresiju, tomēr cik šī palīdzība būs operatīva un agresoram nepārprotama, mēs neuzzināsim līdz brīdim, kad tā būs nepieciešama. Es ļoti ceru, mums nenāksies to uzzināt.

Ceru arī, ka nenāksies uzzināt, kāda būs mūsu nostāja un rīcība. Šie paši pēdējo gadu notikumi daļā sabiedrības izraisījuši nostāju – visā vainojot valdību, viņi nostājušies pret Latviju, dzird pat tādus, kas gaida atgriežamies vecos laikus, kad “bija kārtība”, “viss bija par velti”, “visiem bija darbs” un līdzīgi. Man šķiet, šie cilvēki aizmirsuši, kāda bija šī “kārtība”, ar kādiem paņēmieniem tā tika uzturēta, cik kvalitatīva bija veselības aprūpe, cik liela bija viedokļa un pārvietošanās brīvība, cik preču pilni veikali. Mani satrauc šo cilvēku izvēle brīdī, kad tāda būtu jāizdara – kurā pusē tie nostātos, vai brālis ietu pret brāli? Pēdējo gadu notikumu gaismā šādi gadījumi nav izņēmums.

Atceros savu vecvecāku stāstus par karu, par Rīgas bombardēšanu, par slēpšanos VEF pļavās un vecos pagrabos, par bailēm un badu. Es ļoti ceru, ka mums šādai pieredzei nebūs jāiet cauri, ka uzvarēs veselais saprāts.

Mums, kas dzīvojam šajā zemē, ir svarīgi atcerēties galveno ‒ mainās politiķi, mainās valdības, bet paliekam mēs un paliek mūsu Latvija. Un nekādas rīvēšanās vai domstarpības šo apziņu nedrīkst aizmiglot un nomākt.