Arī 2024. gadā “Ziemeļlatvija” kopā ar jums, mūsu mīļie lasītāji

Lai jums patīk sava dzīve!

Uz šī gada pirmā “Ziemeļlatvijas” numura vāka skaisti gozējamies mēs paši – šī laikraksta veidotāji. Bildē fiksēts viens no retajiem mirkļiem, kad esam sapulcējušies gada nogalē, lai kopā ar saviem kolēģiem no Gulbenes novada laikraksta “Dzirkstele” un Alūksnes novada “Alūksnes un Malienas ziņām” nosvinētu gada nogali. Devāmies uz Stāmerienas pili, kur nesteidzīgi gida pavadībā aplūkojām šo skaisto ēku, pie viena arī uzrīkojot fotosesiju. Varam vien paši par sevi pasmieties, jo tiešām esam kā kurpnieki bez kurpēm – simtprocentīgas kolektīvas kopbildes mums ir liels retums, arī šoreiz pēdējā mirklī viena no kolēģēm atkrita, jo kā jau dzīvē notiek neieplānotas lietas, un viss. Ikdienā mēs strādājam divās pilsētās – Smiltenē un Valkā, tāpēc kopā sanākam vien sanāksmēs un svētku reizēs. Tad nu tā arī ir, ka bildējamies svētkos. 2023. gada sākumā mums tapa skaistas bildes pie svētku dekorācijām Smiltenes kafejnīcā “Trīs pipari un kūkas”, bet gada nogalē – Stāmerienas pilī.

Tas, manuprāt, ir ļoti būtisks rādītājs, ja darbabiedri vēlas un var kopā svinēt svētkus. Darbs ir darbs, tur mēs strādājam kopā, un punkts, bet svētki ir tas brīdis, kad varam izvēlēties, ar ko svinēt. Tiešām jūtos gandarīta, ka mēs vēlamies būt kopā arī ārpus darba laika. Nav jau tā, ka esam tikai balti un pūkaini un visi allaž domājam vienādi, taču kolektīvā ir jāprot sadzīvot. Protams, atrast brīvu laiku, kad visi varam nolikt darbu pie malas un sapulcēties kopā, ir sarežģīti. Taču avīze ir cieši saistīta ar kalendāru, un 2023. gadā tas mums bija izdevīgs – kopā varējām izbrīvēt dienu, lai aizbrauktu ekskursijā uz skaisto Alūksni, bijām Tāgeperas pilī spa “Wagenküll”, kas atrodas tepat netālu no Valgas, kopā nosvinējām Līgo svētkus, jo mums ir pašiem sava Līga. Mums allaž svarīgs datums, ko atzīmējam, ir 18. novembris. Arī šogad saposāmies un devāmies svinēt šo svarīgo dienu.

Kāpēc es, atskatoties uz 2023. gadu, izvēlējos rakstīt nevis par satraucošajiem notikumiem, kas bija, ka ne saskaitīt, par ikdienas darbu, bet mūsu pašu prieka mirkļiem? Uz to mani uzvedināja mūsu prezidenta gadumijas runa. Jā, ir svarīgi izanalizēt, kāds bijis aizgājušais gads, kas izdarīts, kas nav izdevies, nospraust jaunus mērķus, taču pamatu pamats jau esam mēs paši. Katrs. Kāds esam savā sirdī, savās domās. Prezidenta runa bija tik vienkārši cilvēciska, ka nevarēja neaizkustināt pat viņa kaislīgākos kritizētājus. Neviens valsts vadītājs līdz šim nebija runājis par tik vienkāršām un cilvēciskām lietām, bez valstiski svarīgo darbu pieminēšanas. Politologi jau atzina, ka tas paceļ valsts amatpersonu komunikāciju ar sabiedrību jaunā līmenī un tajā nav mēs un jūs. Cilvēkiem patīk vienkāršas lietas, nesamākslotība. Iespējams, tāpēc man gribējās gadu sākt nevis ar atskatīšanos uz svarīgajiem notikumiem, kuri tāpat jau ir pagājuši un tos mainīt nevar, bet ar pārdomām par svētkiem, par tiem brīžiem, kuros mēs smeļam enerģiju un prieku, lai pēc tam dienu no dienas ietu un darītu.

Jā, jūs redzat to, ko mēs darām, ko rakstām. Mūsu darbs ir kā uz delnas. Kāds novērtē atzinīgi, kāds pasaka kādu kritiskāku vārdu. Reizēm piekrītam, reizēm spurojamies pretī un skaidrojam, kāpēc ir tā. Mēs darām savu darbu, cik labi vien spējam, taču nereti tieši tas, kā mēs jūtamies, ietekmē degsmi, ar kādu ejam un darām. Katras baterijas ir jāuzlādē, arī kolektīvās. Kad dzirdu, – kāds kolektīvs gadumijas balli atcēlis, jo darbinieki nepieteicās, manā apziņā tas tomēr liecina, ka kolektīvā ir problēma un kolēģi nejūtas labi. Tam būtu jābūt kā sarkanam karodziņam – brīdinājumam. Atminos repliku, ko kāds bija iemetis soctīklos vai kādā intervijā pateicis, ka darbavietā ir jāsmaržo kafijai, jo tas apliecina, ka kolēģi vēlas kopā iedzert kafiju un aprunāties. Sākumā šķita, nu darbs jau nav nekāda kafejnīca, taču, ja tā dziļāk padomā, tad jāpiekrīt. Kafiju dzer gan mundrumam, gan rituālam sarunas uzturēšanai un omulībai. Zinu, ka tas nav iespējams visās iestādēs, jo nav pieļaujams, ja klients atnāk, bet visi kafijo. Tad cilvēks jūtas lieks un traucējošs, taču 10–15 minūtes atslodzei dienā, lai aprunātos ar kolēģiem par dzīvi un arī darbu, var saorganizēt katrā darbavietā.

Jaunajā gadā es vēlu, lai jums patīk sava dzīve. Lai patīk no rīta mosties un doties uz darbu, lai patīk sava māja, lai patīk tie cilvēki, kuri iet šo dzīves ceļu plecu pie pleca ar jums. Un lai jums patīk svinēt svētkus, lai ir uzlādējoši atpūtas mirkļi kopā ar tuviniekiem un kopā arī ar kolēģiem.

Ingūna Johansone, “Ziemeļlatvijas” galvenā redaktore

Turpināt kāpt zināšanu kalnā

Aizvadītais gads man bija gana jaudīgs un tajā pašā laikā izaicinājumiem bagāts. Visspilgtāk paliks atmiņā sestdienas, kuras tika aizvadītas skolas solā, kāpjot zināšanu kalnā Smiltenes tehnikumā.

Esmu ieguvusi patiesi vērtīgu pieredzi un tagad zinu, ko nozīmē mūžizglītība. Lai gan sākotnēji man bija bažas un nedrošība, kā izdosies apvienot darbu ar mācībām, viss izdevās lieliski. 31. oktobrī mūsu grupiņa kārtoja kvalifikācijas eksāmenu un tajā pašā dienā atzīmēja izlaidumu.

Bieži vien izskan, ka pieaugušie mācās vien papīra dēļ, es tā nedomāju. Man tā galvenokārt bija iespēja izrauties no ierastās ikdienas, izvēdināt galvu, dalīties citā pieredzē, satikties ar interesantiem cilvēkiem, iegūt zināšanas un uzklausīt pieredzes stāstus no dažādiem pasniedzējiem. Apgūt lopkopības tehniķa profesiju mani motivēja arī citi apsvērumi – paplašināt redzesloku un zināšanas par lauksaimniecību kā tādu, jo lauksaimniecība man joprojām ir vismīļākā un saistošākā tēma, kuru aprakstu laikraksta lappusēs.

Protams, arī pašam papīram – dokumentam par kvalifikāciju kā tādu – ir liela nozīme, kaut vai tajā, lai startētu kādā no Eiropas Savienības projektiem, tostarp jaunajiem lauksaimniekiem. Ļoti priecājos par tiem dažiem kursabiedriem, kuri šādus projektus ir iesnieguši un guvuši veiksmīgu apstiprinājumu, ka var sākt vai turpināt attīstīt savu saimniecību, tātad dzīvot un strādāt laukos, turēties pie savas zemes ar visām saknēm.

Pateicoties praktiskajām nodarbībām, mācību ekskursiju braucieniem, man palaimējās iepazīt uzņēmīgus cilvēkus, kuri darbojas saimniecībās citviet Latvijā. Ar vairākiem šādiem stāstiem lasītājiem bija iespēja iepazīties arī mūsu laikrakstā.

Lēciens nezināmajā un mans viennozīmīgi trakākais aizvadītā gada piedzīvojums bija prakse Austrijā, biškopības saimniecībā. Arī šī iespēja doties uz kādu citu valsti smelties pieredzi bija tikai un vienīgi pateicoties tam, ka mācījos skolā, kurā veiksmīgi tiek realizēti mobilitātes programmas “Erasmus+” projekti. Un kas zina, ja ne šogad, tad citu gadu noteikti man pašai būs kāds bišu strops.

Tikmēr līdz ar jaunas profesijas apgūšanu arī Smiltenes tehnikums man bija atklājums kā vieda, moderna un atvērta mācību iestāde zinātkāriem cilvēkiem jebkurā vecumā.

Vēl vēlos pieminēt, ka tā kā mācību iestādi klātienē apmeklējām tikai sestdienās, tik ļoti izslavētajai kafejnīcai Kalnamuižā, kur pavārmeistarības un viesmīlības prasmju iespēja praksē tiek dota pierādīt arī pašiem tehnikuma audzēkņiem, durvis bija ciet. Vienīgā reize, kad tur bija iespēja ieturēt maltīti, bija jau pieminētajā eksāmena dienā, jo tā bija darba dienā. Teikšu godīgi, kafejnīca todien bija apmeklētāju pilna un piedāvājums nelika vilties – bija iespēja gardi paēst, turklāt komplekso pusdienu piedāvājums izmaksāja vien pāris eiro, kas salīdzinājumā ar citām kafejnīcām man bija atklājums. Tāpēc, ja gadās doties uz Smilteni, tad šajā kafejnīcā noteikti ir vērts iegriezties.

Jaunajā, Pūķa gadā novēlu nebaidīties uzdrīkstēties un pieņemt izaicinājumus, jo īpaši izglītības un personīgās izaugsmes jomās. Atliek vien pajautāt sev, kas ir tas, kas mani interesē, aizrauj ārpus ierastās ikdienas, un ticiet man, ja ne izglītības programma gada vai vairāku garumā, tad vismaz kādi kursi vai semināri par saistošo tēmu noteikti atradīsies.

Ilze Fedotova

Jauns gads un jaunas iespējas

Ļoti priecājos, ka dzīvē tā iekārtots, ka ir vecā gada noslēgums un jaunā gada sākums. Tas neviļus liek aizdomāties, kas ir sadarīts aizgājušajā gadā, vai uzstādītie mērķi ir īstenoti, un sapņi, kā ir ar tiem, vai tie ir piepildījušies.

Lai dotos sev vēlamā virzienā, ir ļoti nepieciešams pārdomu brīdis divatā ar sevi. Tas ir tad, kad pats ar sevi aprunājies par saviem darbiem un nedarbiem, pārdomā, vai pietiekami ir darīts, lai sasniegtu iecerēto, vai laiks ir pieticis arī labiem un nesavtīgiem darbiem, lai vairotu labās domas. Visbūtiskākais pārrunās ar sevi it tas, ko vēlos, lai būtu laime pilnībā. Es ļoti ticu, ka mēs paši daudz varam izdarīt, lai radītu brīnumus. Mums tikai pašiem jāvēlas, ko mēs gribam, kā mēs to varam izdarīt un kas ir nepieciešams, lai īstenotu savus mērķus. Es ticu tam, ka, jo lielāki mērķi, jo vairāk ir kam piepildīties.

Katram vēlu brīdi pabūt ar sevi un ar savām atmiņām, domām un sapņiem. Un noteikti nebaidīties no saviem grandiozajiem mērķiem. Visfantastiskākais ir tas, ka mūsu pārdomas nedzird apkārtējie. Un neviens neteiks, ei, ko tu tur iedomājies, tu taču to nevari, vai nu beidz, tā nekad nebūs. Mēs varam būt brīvi savās vēlmēs, nebaidīties domāt lielas domas un sapņot nereālus plānus. Ticība sev ir visam pamatā, tā ir maģija.

Savos mazajos mērķīšos vēlu jums iekļaut arī labos darbiņus, pozitīvās domas un cēlsirdību. Ticu tam, ka labais vairo labo un veido labāku pasauli, kas šajā laikā ir ļoti vajadzīgs. Vēlu mieru ikvienam un visapkārt.

Novēlu katram būt vairāk klātesošam savā ģimenē, būt par atbalstu un mīlēt vienam otru. Kā svarīgu apņemšanos novēlu katram sev apsolīt vairāk tikties ar draugiem klātienē, kopā svinēt nozīmīgus brīžus un būt blakus, kad tas visvairāk kādam ir vajadzīgs. Noteikti atceramies par līdzcilvēkiem sev apkārt, nepalikt vienaldzīgiem un palīdzēt iespēju robežās.

Darbs ir ļoti svarīgs un nozīmīgs visā procesā, bet lai tas nepārņem visu mūsu laiku un domas. Vēlu, lai katrs atrastu darbu, kas radītu sajūtas, ka nodarbojas ar savu hobiju, gūstot prieku un gandarījumu.

Vēlu ikvienam atļauties būt brīvam savās domās un vēlmēs, ticēt sev un saviem spēkiem, bet atcerēties par samērīgumu starp prioritātēm, lietām un vēlmēm, lai tās harmonizē savā starpā un rada brīnišķīgu gadu.

Līga Orleana, portāla redaktore, reklāmas projektu vadītāja

Būs jāapliecina sava varēšana

Atskatoties uz aizvadīto, 2023. gadu, tiešām jāteic, ka visa kā ir bijis gana daudz. Manos ikdienas darba pienākumos ietilpst laikraksta lasītāju un portāla lietotāju informēšana par Valkas novada aktuālajiem notikumiem, ikdienas dzīvi un arī viedokļu līderu un interesantu cilvēku intervēšana.

Ja reizēm mūsu dzīve mēdz apmest kūleni, tad šādu kūleni novadā piedzīvojām gada ziedošākajā mēnesī – maijā. Proti, vairākums novada pašvaldības domes deputātu, arī tie, kuri šo krēslu ieguva, esot Kraukļa deputātu kandidātu sarakstā, no amata nometa ilggadējo pašvaldības stūres turētāju Ventu Armandu Kraukli. Pirms tam jau bija vairāki opozīcijas ar Viesturu Zariņu priekšgalā mēģinājumi gāzt Kraukli, bet viņam katru reizi izdevās amatu saglabāt. Kā tautā teic, izlienot caur adatas aci. Protams, ka visi šie skaļie un vētrainie notikumi vietējo sabiedrību sašķēla divās visnotaļ draudīgās nometnēs. Cīņā, galvenokārt izmantojot sociālos tīklus, metās abu politisko spēku atbalstītāji un pat ģimenes locekļi. Arī pirms liktenīgās domes sēdes vairāk nekā simts valcēniešu pulcējās Lugažu laukumā Kraukļa atbalsta akcijā, kuru filmēja LTV “Panorāmas” ziņu veidotāji, un šī akcija izpelnījās arī “dzeltenās” preses uzmanību. Mūspusē kaut kas tāds notika pirmo reizi. Tas tiešām apliecināja, ka vietējiem vēlētājiem galīgi nav vienalga, kas notiek pašvaldības gaiteņos. Patiesībā mani tas priecē, jo visas šīs piedzīvotās un izdzīvotās aktivitātes pierāda, ka balsstiesīgie novada iedzīvotāji seko līdzi ne tikai vietējiem notikumiem, bet arī pašu ievēlēto deputātu darbiem un nedarbiem. Taču visam tam, kā allaž, pa vidu bijām mēs – laikraksta “Ziemeļlatvija” satura veidotāji ‒, kuri atspoguļoja šos notikumus un abu iesaistīto pušu viedokļus. Protams, Kraukļa gāšana ietekmēja visa novada dzīvi un, jāteic, neko mierīgāka tā nav kļuvusi. Esot blakus, redzams bija, ka ikviens no iesaistītajiem pakāpeniski atklāja savu patieso seju. Turklāt atklājās, ka visi līdzekļi, lai nomelnotu pretiniekus, ir labi un pieņemami. Arī “Ziemeļlatvija” piedzīvoja kaut ko līdz šim vēl nebijušu. Proti, Latvijas Mediju ētikas padome saņēma divas anonīmas sūdzības par galvenās redaktores Ingūnas Johansones publicēto pašreizējam novada pašvaldības priekšsēdētājas vietniekam Viesturam Zariņam visnotaļ neglaimojošo viedokli un par šo rindu autores interviju ar jau no amata nomesto V. A. Krau­kli. Protams, ka, atbildot uz manis uzdotajiem jautājumiem, Krauklis atklāti un nesaudzīgi kritizēja savus pretiniekus, kā arī pirmo reizi publiski atklāja šo to no pašvaldībā notiekošā, par ko visi zināja, bet atklāti nerunāja. Arī par mīlas lietām domē zināja un runāja daudzi. Taču, par to izlasot “Ziemeļlatvijā”, nez kāpēc vainoja mūs, un pēc “labākām” padomju laika tradīcijām tapa divas, vēlreiz uzsveru – anonīmas ‒, sūdzības. Atbildes no Mediju ētikas padomes mēs publicējām laikrakstā, un, protams, nekādus pārkāpumus mēs nebijām pieļāvuši – demokrātiskā sabiedrībā izteikt savu viedokli ir ļauts. Par sūdzībām runājot, tas nav nekas jauns, jo vai ikkatrā Kraukļa vadītajā domes sēdē viņš aicināja toreizējos politiskos pretiniekus saudzēt pašvaldības darbiniekus. Viņiem nabagiem lielu daļu darba laika aizņēma neskaitāmu atbilžu sagatavošana daudzajām kontrolējošajām iestādēm, uz kurām arī ceļoja sūdzības. Taču šo sūdzību rakstīšana nu pašai tagadējai valdošajai koalīcijai ir sāpīgi “iešāvusi” kājā saistībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ierosināto krimināllietu par jaunuzcelto ražošanas ēku “Spundenieki” Ērģemes pagastā. Redzēsim, cik gan ātri un pārdomāti pašreizējai politiskajai vadībai izdosies atrast jaunu nomnieku, jo iepriekšējie uzteica nomas līgumu. Vai tas liecina par pašvaldības ieinteresētību atbalstīt vietējos uzņēmējus, spriediet paši! Vairāk gan tas liecina, ka, tiecoties pēc varas, visi līdzekļi un metodes ir labas, ja vien ļauj ātrāk nokļūt līdz mērķim – augstajam krēslam ‒, un neteiksim, ka niecīgam atalgojumam uz vispārējā novada fona. Arī tagad, atspoguļojot opozīcijas viedokli, kuru domes un komitejas sēdē aktīvi pārstāv nu jau tikai ierindas deputāti V. A. Krauklis un Unda Ozoliņa, regulāri pārmetumus saņemam no dažiem valdošās koalīcijas atbalstītājiem. Bet tas ir mūsu darbs ‒ ļaut izteikties abām ieinteresētajām pusēm. Nekad neatkarīgā laikrakstā nevar būt tikai viens viedoklis – pie varas esošo. Viens viedoklis ir intervijās, ne problēmrakstos. Godīgi sakot, intensīvajos darba gados pie pārmetumiem ir jau pierasts. To gan solām, ka 2024. gadā ļoti uzmanīgi sekosim līdzi un vērtēsim novada jaunās vadības un valdošās koalīcijas darbus, jo šī gada novada naudas maka saturs būs ne tikai viņu rokās, bet arī pašu veidots. Iepriekšējo pusgadu varēja atrunāties, ka ir saņēmuši iepriekšējās valdīšanas mantojumu, tagad pašiem būs jāapliecina sava varēšana.

Ceru, ka varbūt tiešām nedzīvosim sliktāk, bet kaut savādāk, tomēr labāk.

Inga Karpova

Paši esam dzīves “sāls”

Gads aiziet, mēs paliekam. Atnāk jauns gads, un mēs tajā esam tādi paši, kādi bijām dienu iepriekš. Nekas jau nemainās. Laiks turpina plūst, vien kalendārā sākas jauna atskaite.

Tomēr gadumijas slieksnis man un, domāju, arī daudziem citiem ir būtisks tieši šīs atskaites, vecajā gadā piedzīvotā izvērtēšanas dēļ. Lai pārdomātu, kas ir iegūts un zaudēts, kāpēc noticis tā, kā noticis, ko paņemt līdzi jaunajā gadā, ko atstāt vecajā.

Ir daudz kas, ko mēs ikviens savā dzīvē varam ietekmēt paši, gan veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem, gan veicot ikdienas darba pienākumus, bet ir arī kas tāds, kas no mums nav atkarīgs. Nenoliegšu, pāri visām personīgajām lietām mana lielākā vēlme ir tikai viena – lai Latvijā vēl ilgi ilgi būtu miers, lai mūsu zemi nesatricinātu karš.

Mēs šobrīd dzīvojam ļoti trauslā pasaulē, tik trauslā, kad katra jauna diena ir kā nenovērtējama, dārga dāvana. “Nāk jaunais gads ar tumšām ielām, / Un tikai jumti pilni sniega, / un dvēsele, pakārta pie diega, / re, debess vidū šūpojas. Nekas man nepieder, nekas!” tā, cita starpā, rakstot par nepieķeršanos un nepiederēšanu nevienam, vārsmojis Imants Ziedonis. Tas pēdējais – “nekas man nepieder” – manuprāt, gan ir uztverams tā, ka būtībā mēs katrs esam pat ļoti bagāti, taču varbūt neapzināmies un nenovērtajam to, ka ne viss, kas mums ir un pieder, pienākas pašsaprotami.

Un bagāti mēs katrs esam ar to, ka ik rītu pamostamies jaunā dienā, kurā viss ir iespējams, mums ir savas mājas, ir savs ikdienas darbs, savi mīļi, tuvi cilvēki apkārt, tā dvēselīte, re, debess vidū, diegā iekārta šūpojas un krustojas ar citu dvēselīšu diegiem. Tie cilvēki, kuri mums ir blakus un apkārt, – ģimenē, darba kolektīvā, draugu un paziņu lokā, tie, kurus ikdienā sastopam biežāk, saņemot dažādus pakalpojumus, ir mūsu bagātība, mēs visi kopā veidojam savu ikdienu, vismaz vietējās kopienas līmenī noteikti.

Kad atskatos uz aizvadīto, 2023. gadu Smiltenes novadā, tad pirmais svarīgākais notikums, kas man nāk prātā, ir ļaužu iestāšanās par pašvaldībai piederošās Mēru muižas nepārdošanu un deputātu lēmums šo īpašumu nepārdot, respektējot sabiedrības viedokli. Jā, vietvarai nebūs viegli uzturēt Mēru muižu, bet šis ir stāsts par ieklausīšanos vēlētājos un viņu interešu ievērošanu. Būt atvērtiem dialogam, sarunām ir svarīgi, jo izrunājot skats uz pārrunājamo tematu var mainīties, un līdz ar to var mainīties arī sasniedzamais rezultāts.

“Ja nepavaicāsi, neuzzināsi,” – tādu gudru padomu reiz deva mana kolēģe, mūsu “Ziemeļlatvijas” galvenā redaktore Ingūna, un es ar pārsteigumu ievēroju, cik labi tas strādā. Mēs savā galvā iedomājamies vienu, dzīvojam ar maldīgiem pieņēmumiem, bet realitātē ir pavisam citādi, pat labāk, nekā domājām.

Jaunajā gadā novēlu mums visiem – vairāk runāsim cits ar citu, lolosim un saudzēsim tās attiecības, tos cilvēkus, kuri mums ir blakus, biežāk teiksim viens otram labus vārdus un uzsmaidīsim, jo tieši mēs visi cits citam esam tā dzīves “sāls”, nevis manta, kas mums pieder. Centīsimies daudz neraizēties par to, ko mēs nevaram ietekmēt, saskatīsim to labo, ko dzīve mums šobrīd sniedz, un novērtēsim un priecāsimies par to. Ir sācies jauns gads, un mums kopā jāiet tam cauri.

Sandra Pētersone

Gads, kurš nule sācies, būs laimīgs

Es ne tikai tā ceru, bet no visas sirds ticu. Un ticībai ir liels spēks.

Cilvēki būs laipni, atsaucīgi. Viņi vēlēsies uzzināt vairāk, redzēt tālāk, dzirdēt skaidrāk, un, lai to sasniegtu, viņiem būs vajadzīga informācija.

Ļaudis netenkos, neaprunās, nerādīs ar pirkstiem un neapsmies, bet, ja būs nepieciešams, palīdzēs, atbalstīs. Un visi kopā drosmīgi un neapturami iestāsies pret nejēdzību, kaut tā nosaukta lielos nākotnes vārdos.

Bet, lai to varētu, ir jāzina. Un vietējais laikraksts ir viens no avotiem, kas ļauj zināt.

Jūs, mūsu lasītāji, neesat no tiem pārticīgākajiem ļaudīm, bet jūs tiekat tam pāri, jo jums ir šī vēlme zināt, un tas priecē.

Daudziem no jums nav viegli attikt līdz redakcijai, lai veiktu kārtējo laikraksta pasūtījumu, bet jūs ar saviem spēkiem vai citu palīdzību te nokļūstat, un pārsvarā gadījumu mums ir abpusējs prieks tikties.

Gandarī tas, ka laikraksts – mūsu vietējā avīzīte – jums ir vajadzīgs. Jo jūs gribat uzzināt, zināt, sekot līdzi notikumiem, priecāties kopā ar ļaudīm, kas uzdrošinās un kam izdodas, bēdāties kopā ar tiem, kam gadījusies nelaime, un varbūt lūkot, kā var palīdzēt. Jums ir svarīgi zināt, kādas izmaiņas dzīve nesīs un kam par tām jāpateicas.

Es ticu, ka gads būs laimīgs. Nē, zinu. Un tas tāds būs!

Ticiet jūs arī! Bet vēl labāk – ziniet!

Anita Kopštāle, SIA “Laikraksts Ziemeļlatvija” biroja administratore